Player FM - Internet Radio Done Right
Checked 18h ago
Vor drei Jahren hinzugefügt
Inhalt bereitgestellt von Latvijas Radio and Latvijas Radio 1. Alle Podcast-Inhalte, einschließlich Episoden, Grafiken und Podcast-Beschreibungen, werden direkt von Latvijas Radio and Latvijas Radio 1 oder seinem Podcast-Plattformpartner hochgeladen und bereitgestellt. Wenn Sie glauben, dass jemand Ihr urheberrechtlich geschütztes Werk ohne Ihre Erlaubnis nutzt, können Sie dem hier beschriebenen Verfahren folgen https://de.player.fm/legal.
Player FM - Podcast-App
Gehen Sie mit der App Player FM offline!
Gehen Sie mit der App Player FM offline!
Kultūras rondo
Alle als (un)gespielt markieren ...
Manage series 2974450
Inhalt bereitgestellt von Latvijas Radio and Latvijas Radio 1. Alle Podcast-Inhalte, einschließlich Episoden, Grafiken und Podcast-Beschreibungen, werden direkt von Latvijas Radio and Latvijas Radio 1 oder seinem Podcast-Plattformpartner hochgeladen und bereitgestellt. Wenn Sie glauben, dass jemand Ihr urheberrechtlich geschütztes Werk ohne Ihre Erlaubnis nutzt, können Sie dem hier beschriebenen Verfahren folgen https://de.player.fm/legal.
"Kultūras rondo" ir kvalitatīvākais un daudzpusīgākais radio raidījums par kultūras procesiem Latvijā un pasaulē, kas sniedz arī izvērstas anotācijas par aktuāliem notikumiem mūzikā, mākslā, kino, teātrī, literatūrā, arhitektūrā, dizainā u.c. "Kultūras rondo" redzes lokā ir tā kultūrtelpa, kurā pašreiz dzīvojam. Mēs ne tikai palīdzam orientēties kultūras notikumos, bet tiešraides sarunās apspriežam kultūras notikumu un kultūras personību rosinātas idejas. Tās ir diskusijas, kurās satiekas kultūras notikumu radītāji, kultūras dzīves organizatori un kultūras patērētāji. "Kultūras rondo" tiešajās pārraidēs ir klāt svarīgos kultūras notikumos visā Latvijā, kas ļauj nepastarpināti iepazīt kultūras personības un kultūras telpu arī ārpus Rīgas un saglabāt arhīvā būtiskas liecības par notikumiem.
…
continue reading
498 Episoden
Alle als (un)gespielt markieren ...
Manage series 2974450
Inhalt bereitgestellt von Latvijas Radio and Latvijas Radio 1. Alle Podcast-Inhalte, einschließlich Episoden, Grafiken und Podcast-Beschreibungen, werden direkt von Latvijas Radio and Latvijas Radio 1 oder seinem Podcast-Plattformpartner hochgeladen und bereitgestellt. Wenn Sie glauben, dass jemand Ihr urheberrechtlich geschütztes Werk ohne Ihre Erlaubnis nutzt, können Sie dem hier beschriebenen Verfahren folgen https://de.player.fm/legal.
"Kultūras rondo" ir kvalitatīvākais un daudzpusīgākais radio raidījums par kultūras procesiem Latvijā un pasaulē, kas sniedz arī izvērstas anotācijas par aktuāliem notikumiem mūzikā, mākslā, kino, teātrī, literatūrā, arhitektūrā, dizainā u.c. "Kultūras rondo" redzes lokā ir tā kultūrtelpa, kurā pašreiz dzīvojam. Mēs ne tikai palīdzam orientēties kultūras notikumos, bet tiešraides sarunās apspriežam kultūras notikumu un kultūras personību rosinātas idejas. Tās ir diskusijas, kurās satiekas kultūras notikumu radītāji, kultūras dzīves organizatori un kultūras patērētāji. "Kultūras rondo" tiešajās pārraidēs ir klāt svarīgos kultūras notikumos visā Latvijā, kas ļauj nepastarpināti iepazīt kultūras personības un kultūras telpu arī ārpus Rīgas un saglabāt arhīvā būtiskas liecības par notikumiem.
…
continue reading
498 Episoden
모든 에피소드
×Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan monumentāli, trausli un jēdzieniski blīvi laikmetīgās mākslas darbi, kas parāda Baltijas stikla mākslas daudzveidīgo ainavu. Tāpēc arī izstādes nosaukums ir “Slāņi”, paskaidro kuratores un mākslinieces Bārbala Gulbe un Marta Ģibiete. Izstādes iecere izauga no Eiropas Stikla mākslas festivāla Polijā 2022.gadā, kur akcents bija tieši uz Baltijas valstu stikla mākslu. Bet māksliniekus vieno daudz senāka draudzība. Kuratore un māksliniece no Lietuvas Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė) atceras, ka divtūkstošo gadu sākumā Lietuvā tapa izstāde “Vitrum Balticum”, kas vēlāk izauga par festivālu; bijušas ceļojošas Baltijas mākslinieku izstādes. Baltijas mūsdienu stikla izstāde „Slāņi” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 18.maijam.…
Cik daudz patiesībā nevajadzīga apģērba mēs iegādājamies modes industrijas spiediena rezultātā? Cik atbildīgi ir modes dizaineri, kad paziņo, ka viņu radītais apģērbs ir „videi draudzīgs”? Un – kurā brīdī tas, kas vakar bija modē, šodien ir vien pātērniecības radīta lupatu kaudze? Tieši šobrīd vienlaicīgi mākslas valodā par to runā gan Madaras Freidenfeldes izstāde „F/W 24/25”, gan ar horeogrāfes Kristīnes Brīniņas līdzdalību tapusī izrāde „Gadalaiki. Faux Pas.” kā arī tapis apjomīgs modes dizaineres Laimas Jurčas pētījums „Mode kā dārzkopība. Modes dizaina procesa attīstība ceļā uz rūpju atjaunošanas stratēģiju”. Kultūras rondo studijā dizainere Laima Jurča, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un māksliniece Madara Freidenfelde.…
Kopš janvāra vidus Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā skatāma izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai”. Izstāde ir daļa no aizsāktā izstāžu cikla, kas atklāj muzeja krājuma daudzveidību un starpdisciplinaritāti. Pērn sarīkota izstāde par skaņu ierakstu vēsturi, bet šogad pievēršas kino mākslas un literāru darbu mijiedarbībai un interpretācijai. Laima Slava uz Pulka ielu devās dienā, kad notika Kuratora ekskursija izstādē. Kuratora ekskursija izstādē ir lielisks brīdis, lai vairāk uzzinātu par ekspozīciju, par tās tapšanu un uzdot savus jautājumus. Arī man būs tāda izdevība, tāpēc ierakstā ekskursijas epizodes mīsies ar sarunu un jautājumiem. Nelielam atnākušo pulkam izstādes kuratore Kristīne Želve un projekta vadītāja Katrīna Kūkoja atklāj svarīgas detaļas, arī to, kā skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu, iedvesmojis Kalna Kaibēnu apmeklējums, un kā tas atspoguļojas izstādē. -- Ir apritējuši 145 gadi, kopš romāna „Mērnieku laiki” uzrakstīšanas. Izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai” Pulka ielā būs skatāma līdz 2025.gada beigām.…
„Sudraba tagadnes tilts” – šāds nosaukums dots nupat klājā nākušajam dzejas krājumam, kas ir divu dzejnieku – dzīvesbiedru kopkrājums. Gan Māris Salējs, gan Zane Daugule ir pazīstami katrs ar savu dzeju, tomēr kā kopīgi savīts dzejoļu krājums Māra un Zanes poētiskais tembrs iznāk pirmoreiz. Šāds formāts – dzīvesbiedru kopkrājums ir retums. Jautāti par šāda kopkrājuma veidošanu, Māris norāda Zanes virzienā. "Visgodīgākā atbilde būtu tāda, kā dažus gadus atpakaļ mūsu abu dzīvēs ieviesās tāda, atļaušos teikt, diezgan melna strīpa, un tad vienīgā izeja - kā melno strīpu izgaismot, bija uzcelt pāri kaut ko sudrabojošu, skaistu un paliekošu, un tā mēs nonācām pie šī krājuma veidošanas," par kopkrājuma tapšanu atklāj Zane Daugule. Viņa arī piebilst, ka tilta būvniecības materiāli var būt ļoti dažādi. "Varējām jau tā nedarīt, varējām radīt kaut ko jaunu. Bet man šķiet, ka..." bilst Zane Daugule. "Arī tādēļ, ka krājumā ne tikai jaunie dzejoļi, bet viens otrs no senākajiem un pat no iepriekšējiem krājumiem. Tā kā mēs jau esam kopā no 2005. gada, šie dzejoļi arī tur iederas, jo tie arī ir tapuši šajā laikā," papildina Māris Salējs. Kādas ir tas sajūtas un brīži, kas nav izsakāmi tādā klasiskā iesim izrunāties valodā, bet ir izsakāmi tikai dzejā? Māris Salējs: Man šķiet, ka to, ko nav tajā brīdi vai tajā laikā iespējams izrunāt vienā līmenī, tas notiek citā līmenī, pārdzīvojuma līmenī. Tie dzejoļi nav tikai tikai divsaruna vai tikai attiecības, šajos dzejoļos ir visa mūsu dzīve, visa mūsu tā brīža dzīve. Un šajā sarunā ir vēl trešais, ir kaut kas, kas ir lielāks par mums, kura dēļ arī iespējams uzbūvēt šo tiltu. Tā tas ir noticis. Zane Daugule: Tomēr tik grods un gluds tas tilts nav visus šos 20 plus gadus bijis. Starp mums ir bijuši arī trīs šķirtības gadi, bet, paņemot rokā krājumu, ir tā sajūta - jā, arī tas ir bijis vajadzīgs. Māris Salējs: Tas, kas ir dzīvē gan gaismas, gan bezdibeņi, viņi, lai cik jocīgi un dīvaini neskanētu, krājumā dzejai dod to, lai tas nebūtu vienkārši līdzens galds, lai tajā būtu iekšējā spriedze, iekšējā dramaturģija, kur ir gan tas bezdibenis, gan arī tas, kas mūs paceļ, kas mums nokļūt uz šā tilta. Savus dzejoļus abi publicē vispirms sociālajā vietnē "Facebook" un tad gaida, kā otrs reaģēs un vai reaģēs. Krājuma redaktore ir dzejniece Jana Egle. Krājumu izdevusi izdevniecība „Aminori”.…
Ukraiņu tautas mūzika, ko izpilda divi latviešu puiši, izdota skaņu ierakstu kompānijā Zviedrijā – tik neparastu ceļojumu piedzīvojusi dziedātāju Anša Bētiņa un Artūra Čukura vairākus gadus lolotā programma „Slāvu tautu dziedājumi” („Slavic Folk Songs”). Tās centrā ir tieši ukraiņu tradicionālie dziedājumi, īpaši no pašlaik okupētajiem Ukrainas reģioniem. Tos papildina arī maķedoniešu, serbu un citu slāvu tautu dziesmas. Celt gaismā šo mūziku ir viņu atbilde uz Krievijas agresiju reģionā. Kad tiekamies pirms albuma prezentācijas koncerta Anglikāņu baznīcā Rīgā, Artūrs Čukurs un Ansis Bētiņš piedāvā nodziedāt kādu ukraiņu kozaku dziesmu, kuras jaunajā albumā nav. Puiši dzied praktiski no galvas, tikai brīžam ieskatoties vārdos. Nošu pieraksta abiem akadēmiski skolotajiem mūziķiem priekšā nav. Ansis Bētiņš paskaidro, par ko bija nupat dzirdētā dziesma: „Tā ir dziesma no Čerkasu un Harkivas apgabaliem – par māti, kura auklē savu mazo dēlu un pie sevis prāto, kas ar dēlu notiks, kad viņš izaugs. Ejot cauri pantiem, dēls ir izaudzi, atnāk pie mātes un pasaka, ka ir iemīlējis kozaku meiteni. Tas nozīmē, ka viņam būs jākļūst par kozaku un arī jādodas karā.” Šādā sarunas formā Ansis Bētiņš un Artūrs Čukurs veido arī savus koncertus, kuros slāvu tautu melodijas divbalsīgi izdzied jau vairākus gadus. Abi dziedātāji savulaik satikās korī „Kamēr…” un bieži kopā klausījās mūziku. Tā nejauši nonāca arī līdz slāvu tautu dziedājumiem un aizrāvās: pārsteidza mūzikas atkailinātība, raupjums un gluži ķermeniskā iedarbība, saka Ansis Bētiņš. Ar programmu "Slāvu tautu dziedājumi" dziedātāji Ansis Bētiņš un Artūrs Čukurs viesojās arī Latvijas Radio 1. studijā.…
Kopā ar dzejnieku Edvīnu Raupu studijā veram vaļā viņa jaunāko dzejoļu krājumu “Laiks ir jau ievilcies” un pārrunājam viņa skatījumu uz cilvēka esību, laiku un domu plūdumu. "visas mūsu sarunas ir kāda monologs" – šāds epigrāfs likts Edvīna Raupa dzejas grāmatai "Laiks ir jau ievilcies". Grāmatai arī izcils vizuālais tēls, ko veidojis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Pastāsti, lūdzu, par tām lapām grāmatā, kur ir mazliet miglā tīts viss, kur nevar izlasīt. Edvīns Raups: Tas tā laikam ir domāts, lai cilvēks mazlietiņ palauza galvu, kas tur ir iecerēts. Tā nebija mana koncepcija, mans piedāvājums, to izdomāja mākslinieks. Bet man iepatikās šī ideja tāpēc, ka arī tur ir savs noslēpumiņš klāt, un tu nevari īsti izdibināt, cik tā tas ir gribēts, tā iecerēts, un ciktāl tas ir nejauši. Tas ir tieši tā, kā dzejā tas mirklis, ko es vēlos noķert starp pierādāmo nepierādāmo, starp esošo neesošo, starp izdibināmo neizdibināmo. Visas šīs robežlīnijas man ir ārkārtīgi aktuālas. Un šajā ziņā tas noteikti sasaucas ar to. Vai tu tagad zini, kas ir dzeja? Edvīns Raups: Tas, protams, ir labs jautājums, kā mēdz atbildēt. Ikviens, es domāju, no tiem, kas raksta dzeju, vismaz viena liela daļa dzejnieku nedomā par to, ko viņi raksta tad, kad viņi raksta. Un, tā kā man jau ir izdevies nodzīvot līdz 62 gadiem, nav vairs tā dzejas rakstīšana, teikšu godīgi, tik aktuāla kā ikdienas sastāvdaļa. Tad, protams, atliek arī laiks kaut kam citam. Un tajā skaitā padomāt arī par to, kas ir dzeja. Bet atbildes uz šiem jautājumiem katru dienu savādākas. Man šķita, ka varbūt dzejā ir svarīgs tas nenoķeramais, tas, ko nevar izanalizēt. Piemēram, literatūrzinātnieki ņemtu tavu dzeju un analizētu burtu pa burtam. Edvīns Raups: Tas ir praktiski neiespējami. Tur varbūt ir tas skaistums. Bet galvenais jau ir, ka tu notver to mantu jau gatavu. Es pastāstīšu savādāk, no citas puses, jo nākdams šurp, es arī mazliet apcerēju, kas ir dzeja, konkrēti Raupa dzeja šajā gadījumā. Un tad es sapratu, ka tā ir stihija. Manī tā ir stihija. Vai ir bijusi stihija, līdzīgi kā dabā mēdz teikt, ka ir četras stihijas, tad dzeja manī kā stihija, kā piektā stihija. Bet tā neatrodas ārpusē - dabā, bet tā atrodas manī. Viņa tur plosās un ārdās, viņi absolūti nekontrolējama, tāda, kāda tā ir. Tad rodas jautājums: ko ar to darīt un kā to savaldīt? Vai to var savaldīt? Es domāju, ka, ja stihija ir kā uguns, tad savaldīt viņu ir grūti, viņu var mēģināt kontrolēt. Šis spēka stāvoklis, kas stihijai dabiskā kārtā piemīt, es teiktu, ļauj kaut kādā veidā savādāk uztvert pasauli. Tas ir ārkārtīgi būtisks aspekts, jo es domāju, ka dzejnieki tieši atšķiras savā starpā ar to, kā viņi uztver. Manā gadījumā tas ir, ka es vienmēr cenšos kaut kā..., vai arī man ir tā sajūta, ka es esmu kāda cita nolikts uz šīs robežas starp izdibināmo neizdibināmo, jo mani ārkārtīgi interesē tas vārdos nepasakāmais, kas tas ir. Tu, piemēram, stāvi Gaujas krastā vai jebkurā citā skaistā vietā, vai vienkārši kādā dzīves situācijā, kas tevi ārkārtīgi uzrunā, un tas spēks tev ir tik liels, ka tu saproti, ka tas ir kaut kas gatavs, bet tu zini, ka līdzšinējās definīcijas neviena neder, un tad tev pašam ir tas jāuzraksta vai jāuzzīmē, vai jāsakomponē. Jāpanāk, kas tas ir kaut kādā veidā redzams citiem. Un šī ir tā nojauta par īstenību. Es varētu salīdzināt ar fizikas eksperimentu. Arhimēdam arī bija nojauta, kad viņš iesēdās vannā, un izspiedās ūdens, viņš kļuva vieglāks. Viņam ienāca prātā - paga, paga, tā noteikti ir tīra fizika, tur jābūt kaut kādai likumsakarībai, ka viņš kļūst vieglāks. Viņam šī nojauta realizējās formulā, un viņš to pierādīja. Tāpat arī dzejnieks - viņš aiziet Gaujas krastā, viņš sajūt, viņš ierauga, teiksim tā, spēku, kas pēkšņi kaut kādā brīdī ir noformējies tavā uztverē kā kaut kas vienots un vesels. Un tev tikai jāatrod ir manā gadījumā vārdi vai instruments jebkāds, lai uzrakstītu šo Arhimēda formulu. Ja tas izdodas un darbojas, tad vienādojums der abās pusēs. Ir pareizs. Kas notiek ar dzejoli, ja tu viņu neuzraksti? Edvīns Raups: Tā sajūta jau paliek. Neizdibināmais ar to ir skaists, ka viņš tāds arī tomēr paliek. Tu pasaki varbūt kādu vienu, tas ir piesaukt kvantu fiziku... Visu laiku notiek mijiedarbība. Tas ir tas sakāmais, kas ir nepasakāms, ir bezgalīgs, tas ir neaptverams. Tu visu laiku viņu drupina pa kripatiņai. Es teiktu tā, ka īstenība lielā mērā ir tava apziņa, tas, ko tu apzinies. Nevis tas, ko tu zini, bet tas, ko tu apzinies. Vismaz mākslā tas darbojas perfekti. Tikai apziņa ir tā plašā telpa, kurā ir šī īstenība, kurā akmens ir akmens. Jo citādi, kā jau daudzi ir apcerējuši, tu pagriez akmenim muguru un viņa nav. Apziņā viņš paliek, viņš ir, tātad tomēr ir vai tomēr nav? Katrā ziņā apziņa ir lauks, kurā ir ārkārtīgi interesanti spēlēties un meklēt atbildes, jo tās tur noteikti ir. -- Savā astotajā dzejoļu krājumā Edvīns Raups turpina mēģinājumus notvert domu tās rašanās brīdī, lai, pierakstīdams dažus tās raksturlielumus, pasniegtu kā emocionāla saviļņojuma zibsni, kas uzšķiļ jau nākamo domu – un tā šis process ritmiski viļņojas katrā dzejolī, kuram ir tikpat noteikts/nenoteikts sākums un beigas kā cilvēka dzīvei. Šķiet, šajā krājumā dzejnieks kļuvis vēl lakoniskāks, viņa vertikāle un horizontāle – vēl caurspīdīgāka un tādēļ precīzāka. Edvīna Raupa krājumu "Laiks ir jau ievilcies" izdevis Jāņa Rozes apgāds.…
Ceļojumu grāmata bez fotogrāfijām, jo visas fotogrāfijas, visi dokumenti un papīra gabaliņi ir sadeguši – Marikas Rozenbergas pierakstītie tēlnieces Ēvī Upenieces (1925–2024) stāsti „No Sarkandaugavas līdz Havanai”. Ļoti skopos vārdos arī daži svarīgi teikumi par tēlniecību un padomju īstenību. Tiekamies ar Mariku Rozenbergu no izdevniecības „Aminori” un mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni. Netipiski memuāriem šo grāmatu ilustrē nevis fotomateriāli, bet mākslinieces Baibas Baibas zīmējumi.…
Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles), es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas, kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski. Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās.…
Atmiņu un iedomu telpas dominē nupat atklātajās divās izstādēs Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Annas Ceipes personālizstāde ar nosaukumu „Atmiņaines plūdmaņas” ir mākslinieces pirmā personālizstāde "Kim?" telpās, savukārt Anna Malicka pēc Londonā pavadītā gada ar azartisku prieku radījusi izstādi „Pūra lāde (((pure lady)))”. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā vispirms iepazīsimies ar mākslinieci Annu Ceipi un viņas darbiem, kas izkārtoti divās telpās, un tos vieno nosaukums „Atmiņaines plūdmaņas”. Tas ir stāsts par atmiņu ainavām. Annai Ceipei, kura savu vārdu vietējā mākslas vidē jau nostiprinājusi, pērn sarīkotas izstādes arī Briselē un Tallinā, šī ir pirmā lielā personālizstāde "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādes kuratore Zane Onckule atgādina gan par iepriekšēju sadarbību ar Annu, gan raksturo jaunāko izstādi. Atmiņas ir bieži izmantots motīvs mākslinieku darbos, Annas Ceipes izstādē atmiņu ainava, atmiņu aina ir poētiski melanholiska. Anna Malicka ir jaunā māksliniece, kurai tīk eksperimentēt un aizrautība ir visprecīzākais vārds, kas raksturo viņu. Kopā ar mākslinieci un arī kuratori esam apsēdušās izstādes daļā, kurā vērojams videodarbs. Tas ir 14 minūšu gars, un Anna Malicka uzsver, ka tas ir kolektīvs darbs, jo sadarbojusies ar savām draudzenēm māksliniecēm. Uzzinu arī, ka abas Annas ir kolēģes un draudzenes. Vēlāk Anna rāda arī smalkus izšuvumus, kurus radījusi pati un tas ir laikietilpīgs darbs, savukārt citi - ātri izveidojami arī ar plēstu tehniku. Annas Ceipes un Anna Malickas personālizstādes "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā skatāmas līdz 23.martam.…
"LaMaRe" ir jaundibināta Latvijas Radošo rezidenču apvienība, par kuras mērķi un uzdevumiem studijā izvaicāsim rezidenču vadītājus no Liepājas, Kuldīgas un Rīgas. Latvijas Radošo rezidenču apvienība – jauna platforma mākslas un kultūras attīstībai – tikko dibināta, bet jau ar lieliem radošiem plāniem. Kādas ir radošās rezidences Latvijā un kāpēc tam nepieciešams darboties kopā, Kulturas rondo atklāj apvienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga un valdes loceklis Kaspars Lielgalvis. Katram sava pieredze un plāni. Barbara Freiberga Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci "Re!Liepāja" vadītāja, Kaspars Lielgalvis pārstāv mākslas centru "Totaldobže" ar rezidenci "Melnais caurums". 25.janvārī izveidota Latvijas Radošo rezidenču apvienība ar skanīgu radošo nosaukumu "LaMaRe", kas apvieno vairāk nekā 20 radošās rezidences, rezidenču programmas un rezidences veidojošas organizācijas no visas valsts. Apvienības mērķis ir attīstīt un atbalstīt radošo rezidenču darbību, stiprinot to ilgtspēju un veicinot kultūras un mākslas attīstību gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Latvijas radošo rezidenču pārstāvji, tiekoties izvirzīja vairākus jaunās apvienības darbības mērķus, kā piemēram, radošo rezidenču lokālās un starptautiskās atpazīstamības veicināšanu, pārstāvēt rezidenču intereses valsts un starptautiskā līmenī, savstarpēu informācijas apmaiņu un atbalstu. Kā pirmie soļi apvienības darbā ir iezīmēti pievienošanās Baltijas-Ziemeļvalstu rezidenču tīklam, kura vadošais partneris ir Igaunijas Rezidenču tīkls Loore, radošo rezidenču un programmu kartēšana Latvijā, piedāvājot detalizētu pārskatu par nozares iespējām, kā arī komunikācijas platformu izveidošana. Šie soļi kalpos kā nozīmīgs pamats, lai veidotu stabilu sadarbības vidi radošajām rezidencēm Latvijā un Ziemeļeiropā. Dibinātāju un partneru vidū ir Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci Re!Liepāja, VV foundation ar rezidenci PAiR, ASTE. Art, Science, Technology, Education, Latvijas Dizaineru savienība ar rezidenci Dizaina vasaras skola, Latvijas Rakstnieku savienība ar Dubultu rakstnieku māju, KK Centrs ar radošās rezidences programmu, Blind Carbon Copy ar rezidenci Studija Kuldīgā, ISSP ar rezidenci Rīgā, Totaldobre ar rezidenci Melnais caurums, Give and get ar Laidu Muižas rezidenci, Liepājas Restaurācijas Centrs ar rezidenču programmu, Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja ar rezidenci Ventspilī, Sansusī rezidences, Cita Abra ar rezidencēm Pāvilostā un Cīravā, Padures muiža, Lantes muiža, SAVĀ VAĻĀ ar rezidencēm Savvaļas Skiti, Tukuma Literātu apvienība ar rezidenci “Zīlītes”.…
Džemmas Skulmes 100. jubilejas gads sācies ar viņas mammas – tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes izstādi. Mālpils pagasta „Skulmēs” ik sestdienu apmeklētājiem atvērts ziemas skulptūru parks „Sniegavīri”, kur brīvā dabā eksponēti 10 tēlniecības darbi. Skulptūras atlējis un no dažādiem periodiem izvēlējies tēlnieces mazmazdēls Arturs Dimiters. Skulmju dzimtas mājas ekspozīcijas kuratores Esmeraldas Tāles pavadīta apskatu ziemas skulptūru dārzu. Dienā, kad esmu „Skulmēs”, zemi klāj neliela sniega sega, un baltās skulptūras uz podestiem ir kā saskaņojušās ar apkārtējo vidi. Izstādes idejas autors ir Martas Liepiņas-Skulmes mazmazdēls Arturs Dimiters. Kopā ar Esmeraldu izstaigājam dārzu, jo skulptūras izvietotas dažādās dārza daļās, pie vārtiem gluži kā sargs sagaida „Ganiņš”, tālāk „Ģitārists”, tad „Modelis” un vairākas Konstruktīvās skulptūras. Pie dažām pakavējamies ilgāk. Marta Liepiņa-Skulme bija pirmā profesionāli izglītotā latviešu sieviete – tēlniece (izstādēs piedalījās no 1920. gada). Viņas galvenā darbības joma bija stājtēlniecība – portrets un figurālas kompozīcijas un monumentālā tēlniecība. Tēlniece piedalījusies arī Brīvības pieminekļa metu konkursā, kurā kopā ar Kārli Zāli dalījusi 1. un 2.vietu, konkursu neturpināja, jo bija gaidībās, sevi pieteica mazā Džemma. Martu Liepiņu-Skulmi šogad pieminam 135. gadskārtā. Marta dzimusi pagasta skrīvera Andreja Liepiņa un Karlīnes Šarlotes Liepiņas (dzimusi Lūkina) ģimenē. Mātes brālim Fēliksam Lūkinam, rakstnieces Ivandes Kaijas vīram, šogad 6.februārī - 150. Par Martas mātesbrāli un viņa apaļo gadskārtu atgādina Mālpils kultūras centra kultūrvides speciāliste Viktorija Kalniņa. Martas Liepiņas-Skulmes izstādi „Sniegavīri” varēs aplūkot līdz 22. martam ik sestdienu no pulksten 12.00 – līdz 15.00. Izstādes noslēguma dienā Mālpils kultūras centrā notiks vēl viena Martas Liepiņas-Skulmes skulptūru atliešanas meistarklase.…
"Mākslas darbi rodas mokās" – filma, kas veltīta Jurim Kulakovam un par kuru saruna studijā ar viņa meitu – vijolnieci Justīni Kulakovu-Sipņevsku un režisori Elizabeti Gricmani. Komponists Juris Kulakovs – cilvēks, kurš ļoti meistarīgi uzlika masku. Režisorei Elizabetei Gricmanei ir izdevies sešu gadu laikā viņam tikt klāt – tas tagad redzams dokumentālajā filmā "Mākslas darbi rodas mokās". “Mans gars ir vājš, bet griba – stipra,” leģendārais Juris Kulakovs atzina filmas “Mākslas darbi rodas mokās” režisorei. Sekojot laikam Jura ekscentriskajā midzenī, kas atspoguļo vētraino mūžu un aizraujošo mūziku, skatītājs brīžiem tiek ierauts atpakaļ padomju absurdo aizliegumu realitātē un brīvības atgūšanas spožumā, kas par spīti visam mēdz izklausīties kā muļķības slavinājums. Atklātās sarunās ar Juri un viņa tuvākajiem cilvēkiem filma skatītājam paver skatu uz maskām, mākslām un kaislībā. Filmas pirmizrāde būs 11. februārī Rīgā. Savukārt 16. augustā Veidenbauma ‘’Kalāčos” skanēs Jura Kulakova dziesmas ar Veidenbauma, Ziemeļnieka un Akuratera dzeju. Muzicēs Ieva Akurātere, Debora Kaškura un Justīne Kulakova-Sipņevski.…
Latvijas Universitātes jauktais koris “Dziesmuvara” svin savu 100. jubileju. Skaņu ainava “Uz Rietumiem” ir kora veltījums tiem dziesmuvariešiem, kam Otrajā pasaules karā nācās pamest Latviju. Kultūras rondo tiekamies ar uzveduma radošo komandu, kas skaņu ainavu aicinās pieredzēt aizvērtām acīm. Stāsta kora “Dziesmuvara”, diriģente Laura Ozoliņa, komponiste Evija Skuķe, režisore Liena Šmukste un dramaturgs Didzis Ruicēns. Iespaidos dalās “Dziesmuvaras” dziedātāji. Skaņu ainavas “Uz Rietumiem” pirmizrāde notiks svētdien, 9. februārī, pulksten 14 un 18 Ģertūdes ielas teātrī. Putna dzīve sākas ar skaņu. Tā kļūst par pirmo orientieri pasaulē, kamēr redze vēl nav atmodusies. Skaņu ainava "Uz rietumiem" ir stāsts par gājputna dzīves sākumu, savas dziesmas iemācīšanos un gatavošanos lidojumam nezināmajā. Klausītāji skaņu ainavu piedzīvos aizsegtām acīm. Līdzīgi kā maziem putnēniem, arī izrādes apmeklētāju vienīgais orientieris telpā būs skaņa. Izrādes koncepcija tapusi, iedvesmojoties no sajūtu teātra principiem, kas piedāvā piedzīvot izrādi caur visām maņām, izņemot redzi.…
MIL 02 ar devīzi “Aizsardzības ainava” - militārā tēma, kuru Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādei šogad izstrādā autoru komanda, no kuras Kultūras rondo studijā izvaicājam Latvijas paviljona kuratori Lieni Jākobsoni un “Nomad architects“ arhitekti Mariju Katrīnu Dambi. Uzvarētāja meta autoru komanda ir SIA "Sampling", kur metu īstenojuši dizainere un pētniece Liene Jākobsone, arhitekts Mantens Devrīnts (Manten Devriendt), Solvita Kārkliņa, Zane Saulīte-Zvaigzne un SIA "Nomad architects" arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats (Florian Betat).…
Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profesionāļi: Olivjē Katrans ir franču etnologs, godalgots producents un animācijas eksperts, bet Marteins te Pass no Nīderlandes ir pieredzējis dokumentālā kino eksperts. Pēc ceremonijas uzaicināju viņus uz īsu sarunu par viņu iespaidiem, uz mēnesi iegrimstot Latvijas filmu pasaulē. Ierakstos uzklausām arī balvu ieguvējus. Ceremonija notika Dailes teātrī, tās režisors bija Matīss Kaža un to vadīja aktieris Matīss Budovskis. Tika pasniegtas 25 balvas un balva par mūža ieguldījumu, kā arī vairākas īpašās balvas un atbalstītāju balvas. Plašāk par balvas laureātiem portālā lsm.lv. Klausieties arī sarunu ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Pēteri Krilovu.…
Willkommen auf Player FM!
Player FM scannt gerade das Web nach Podcasts mit hoher Qualität, die du genießen kannst. Es ist die beste Podcast-App und funktioniert auf Android, iPhone und im Web. Melde dich an, um Abos geräteübergreifend zu synchronisieren.