Kultūras Rīts podcast

Kultūras rīts

1
Jautra, sirsnīga un bagātīgas izdomas pārpilna. Klajā nāk Viļa Daudziņa zīmējumu grāmata

vor 2 years

Später Spielen

Listen

Gefällt mir

Geliked

—

Trešdien atvēršanas svētkus piedzīvos aktiera Viļa Daudziņa zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs". Zīmējumiem aktieri iedvesmoja filmas "Zeme, kas dzied" tapšana, kurā viņš atveido vienu no pirmo svētku organizētājiem Bernhardu Dīriķi. Kamēr filma vēl ir tapšanā, Vilis Daudziņš nāk klajā ar savu bilžu versiju, kā varēja izskatīties pirmie svētki un arī to dalībnieki pirms 150 gadiem. Tā ir gana jautra, sirsnīga un bagātīgas izdomas pārpilna versija. "Tas viss sākās 17. februārī kādos piecos no rīta. Es biju aizbraucis uz Straupes pili, kur notika filmēšana filmai "Zeme, kas dzied". Mana loma tajā ir Bernhards Dīriķis, un man ir ārkārtīgi sarežģīta parūka," stāsta Vilis Daudziņš. Vilis Daudziņš detalizēti atceras situāciju pagājušā gada sākumā, kad tapa pirmais zīmējums. Un tieši sarežģītā parūka bija galvenā vaininiece visā zīmējumu stāstā, jo tās uzlikšana prasīja pusotru stundu. Kamēr grima māksliniece Beata Rjabovska rūpīgi strādāja, aktierim nebija īsti ko darīt un viņš sāka zīmēt. Vispirms sevi un pēc tam arī savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli pārtapšanas procesā, kuru galvu rotas bija tieši tikpat komplicētas kā viņam. "Es sāku švīkāt aplikācijā "Notes" visādus zīmējumus. Es izdomāju, ka uzzīmēšu, kā mani grimē. Tad es paskatījos pa labi, pa kreisi, un uzzīmēju arī tos divus "murmuļus", bārdainos un pusaizmigušos. Tā tas sākās," skaidro aktieris. Vēlāk aktierim vairs nešķita interesanti dokumentēt, kā notiek filmēšana, bet viņš turpināja zīmēt un nu jau savu versiju, kādi tad varēja izskatīties Dziesmu svētki pirms 150 gadiem. Kādi bija koristi, kāda publika un kādas situācijas. Ja Māra Martinsona topošā spēlfilma "Zeme, kas dzied" būs vērienīgs vēsturisks stāsts, tad Viļa Daudziņa zīmējumu grāmatiņa ir ļoti sirsnīga un humora pilna šī stāsta versija. "Tas ir jāuztver kā tāds liels joks. Man tas likās arī ļoti svarīgi, jo šai dižajai tradīcijai, kas ir ārkārtīgi skaista, reizēm piemīt pārāk daudz patosa. To jau ir iedibinājuši jaunlatvieši ar savu runas stilu, savām runām un to nozīmību, kā viņi to visu dara, un tas ir patiesi. Tas tiešām bija ārkārtīgi nozīmīgi, tā bija mūsu dziesmotā Atmoda vai vēl viens grūdiens virzienā uz savu valsti, par to nav šaubu. Bet brīžiem, kad mēs to atkārtojam, vai no tā, ka cilvēku ir tik daudz, vai no tā, ka ir tāds pārsvinīgums, rodas pārprasta nopietnība. Bet es gribu to visu uztvert mazliet vieglāk, ar humoru un ar joku. Man liekas, tas ir nepieciešams," uzsver Daudziņš. Viļa Daudziņa grāmatā apkopoti 120 zīmējumi, ko papildina arī kodolīgi un asprātīgi redzamo tēlu un situāciju apraksti. Atainoti gan vēsturiski reāli personāži, gan izdomāti tēli. It īpaši daudz iztēles autors licis lietā, atainojot, kādi varēja izskatīties koristi, kuriem viņš pats izdomājis arī vārdus. "Te man ir Rumbuļu Kārlis no Jumurdas kora ar Meirānu Līzi no Saldus kora. Nu, Dies’ vien zina, vai tur tādi bija… Savukārt tālāk seko jau Rozenbergs no Zaļās muižas kora, un Rozenbergs no Zaļeniekiem patiešām bija. Bet te ir Oto Pūpols, kontrabasists. To mēs nezinām, vai tāds ir bijis, bet man likās – brīnišķīgs vārds, brīnišķīga kombinācija. Man patīk spēlēties ar vārdiem un uzvārdiem. Šai gadījumā viņš bildē redzams, mēģinot "uzštimmēt" sava tēvoča, slavenā instrumentu būvētāja Dannenberga 1856. gadā gatavoto kontrabasu. Šai saistībā man jāpateicas Orestam Silabriedim, jo tieši viņš man ieteica Dannenberga vārdu kā pirmo latvieti, kurš ir būvējis mūzikas instrumentus," turpina Daudziņš. Zīmējumos iepazīsim arī varenos kora dziedātājus Garozu Bērtuli, Pīlumu Justu, Lapiņu Krišu un Griežu Madi, kā arī vairākus garīgās mūzikas koncerta dalībniekus – ērģelnieku Oskaru Šepski, arfistu Johanesu Šturckūgelu un vēl citus. "Piemēram, te ir arī skaistulis, franču flautists Žans Ogists de Bariko no Pēterburgas Imperatora orķestra. Daudzas koristes uz viņu meta kvēlus skatienus, Bulavnieku Ede no Mālpils kora pat mēģināja uzsākt ar viņu sarunu, uzmina uz kājas un pateica: "Očeņ izveņiķe!". Bet viss velti. Žans Ogists tikai skumji pasmaidīja un nesacīja ne vārda. Šeit mākslinieks redzams, spēlējam Geblera "Teic, mana dvēsele!" Jāņa Bētiņa vadībā. Garīgo dziesmu koncerts Doma baznīcā," ar grāmatu iepazīstina aktieris. Portretēti arī dzīvnieki, putni un visa cita dzīvā radība, kas Rīgā bija visriņķī pirmo Dziesmu svētku laikā. Viļa Daudziņa grāmatas atvēršanas svētki būs trešdien, 26. aprīlī, Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijā "Dziesmusvētku telpa" Mežaparkā.…

Kultūras rīts

1
Veltījums Ukrainas kara bērniem – Dzintara Tilaka grāmata «Zlatas ceļš»

vor 3 years

—

Veltījums Ukrainas kara bērniem ir Dzintara Tilaka jaunā grāmata "Zlatas ceļš". Tās centrā ir trīspadsmitgadīga meitene Zlata, viņas pārdzīvojumi un izjūtas, kad viņa, glābjoties no kara, ir spiesta pamest Ukrainu un doties pie radiniekiem uz Latviju. Dzintars Tilaks iedvesmu grāmatai guvis saskarsmē ar ukraiņu ģimeni, ko viņš uzņēmis savās mājās. Daudzas stāsta detaļas ir ņemtas no patiesiem notikumiem, citas autora izdomātas, pieļaujot, ka tas tā varētu notikt. Sekojot līdzi notikumiem Ukrainā, Dzintars Tilaks ne reizi vien aizdomājies tieši par bērniem, kuru dzīves neizbēgami ietekmē un salauž karš. Daudziem iet bojā viņu tuvinieki, daudzi uz mūžu zaudē veselību, un bērniem nelaikā nākas atvadīties no savas bērnības un kļūt pieaugušiem, lai izdzīvotu. Šāds pieaugšanas stāsts ir arī Dzintara Tilaka jaunā grāmata "Zlatas ceļš", kura galvenā varone ir trīspadsimtgadīga meitene, kura piedzīvo ļoti skaudrus zaudējumus un, lai pati glābtos, uzsāk ceļu prom no dzimtenes uz Latviju, kur dzīvo viņas mammas radinieki. Viens no impulsiem grāmatai bijusi ciešā saikne ar ukraiņu ģimeni, ko grāmatas autors ir uzņēmis savās mājās un kurā arī aug divas pusaugu meitenes. "Katru dienu mēs kontaktējamies ar saviem ukraiņiem, viņi katru dienu zvana uz mājām, noskaidro situāciju, un parādās dažādas detaļas, kas ir pilnīgi atšķirīga informācija no tās, ko mēs dzirdam ziņās. Jo tā ir konkrētā reālā dzīve, konkrēti cilvēki, situācijas, mājas, kuru nav, cilvēki, kas ir miruši. Un, ja tu to katru dienu dzirdi, protams, tu pārdzīvo līdzi," stāsta Dzintars Tilaks. "Bet manā atmiņā īpaši iegūla tieši šajās sarunās dzirdētās interesantās detaļas, un vienā brīdī uzbūrās aina par stāstu par vienu meiteni, kura mācās 7. klasē, un par to, ko nozīmē cilvēkam pilnībā mainīt dzīvi. Kādas tur vairs mācības, kāda tur vairs ikdiena? Pazūd viss, kam bērnībā būtu jābūt." Grāmatā līdz ar Zlatu varam ceļot cauri Ukrainas dažādām vietām un situācijām, sastapt dažādu uzskatu cilvēkus, gan tādus, kas no visas sirds palīdz, gan tādus, kas ir bīstami. Kara ikdienu atklāj dažādas detaļas, par kurām mēs zinām ļoti maz, bet kas cilvēkiem Ukrainā ir ļoti būtiskas. "Piemēram, ja lauka malā pie ceļa ir iedzīts miets un tam virsū ir uzmaukta plastmasas pudele, tas nozīmē, ka tur ir mīnēts. Tas ir tas, kā ukraiņi viens otram padod ziņu, kur labāk neiet," turpina grāmatas autors. "Vai, piemēram, kā no Kramatorskas var aizbraukt ar vilcienu. Vilciens ierodas četru stundu laikā no pulksten diviem līdz sešiem bez konkrētas norādes. Tas ir tikai tāpēc, lai ienaidnieks nezinātu, kad ir vilciens stacijā, kad var bombardēt. Cilvēki gaida, un tad pēkšņi vilciens nāk. Un kad uzsāk braukt, visi aizkari tiek aizvērti, gaismas izslēgtas, un tu vari tikai ar savu telefona gaismiņu spīdināt. Arī tas tāpēc, lai lidmašīnas nepamanītu vilcienu ar gaismām." Zlatai tuvākie cilvēki ir tētis un vecmāmiņa, jo viņas mamma mirusi, kad meitene bija vēl pavisam maza. Karš viņai nes atkal jaunus zaudējumus, bet kādā brīdī arī negaidīti gaišu dzīves pavērsienu. Dzintars Tilaks patiesus notikumus grāmatā savijis ar fantāziju un empātiski iejūtas galvenās varones pasaulē. Fragments no grāmatas: "Viņa apsēdās uz aukstās zemes, saspiedusi saujā mitro, vēso un auglīgo Ukrainas zemes drusku, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti kā papīrs. – Kāpēc jūs visi mani pametāt? Ko tagad lai daru? Mani mīļie… Es esmu par mazu, lai paliktu viena. Dzirdiet?! Es baidos palikt viena. Tas nav godīgi. Tēti, lūdzu, atgriezies. Es neizturēšu šo visu! Viņa nevarēja parunāt, starp vārdiem, pat starp zilbēm ielauzās aprautas elsas. Viņa apklusa." Grāmata atklās arī ukraiņu mentalitāti, kas ir atšķirīga no latviešu izpausmēm, par to Dzintars Tilaks pārliecinājies saskarsmē arī ar savā ģimenē uzņemtajiem ukraiņiem. "Temperamenta ziņā viņiem ir bišķiņ vairāk asumiņš klāt un enerģijas vairāk. Tāpēc varbūt arī nav ko brīnīties, ka viņi ir spējīgi kā tauta saliedēties un stāvēt pretī tik milzīgam spēkam. Es domāju, ka mēs arī varētu, bet tas izpaustos tomēr citādi," spriež Tilaks. Dzintara Tilaka jaunās grāmatas "Zlatas ceļš" atvēršanas svētki notiks 26. janvārī apgāda "Zvaigzne ABC" prezentācijas zālē, piedalīsies autors un viņa ukraiņu draugi, muzicēs ukraiņu mūziķe Darja Leleko. Pēc grāmatas motīviem taps arī iestudējums Latvijas Radioteātrī, ko veidos režisors Valdis Lūriņš.…

Kultūras rīts

1
Rīgā skatāma Ziedonim veltīta izstāde «Perpendikulārā karote»

vor 3 years

—

Viens no Imanta Ziedoņa muzeja darbības virzieniem ir aktualizēt muzeja bagāto krājumu. Šai saistībā muzejs ik pa laikam ceļ gaismā dažādus krājuma priekšmetus un apspēlē tos mūsdienīgos kontekstos. Jaunākais veikums ir tikko vaļā vērtā izstāde "Perpendikulārā karote", kas apskatāma Rīgas kultūrvietā Sporta ielā 2. Izstādes centrā ir savulaik no Tadžikistānas atvesti suvenīri, kā arī Ziedoņa grāmata par Tadžikistānu, par ko mūsdienu mākslinieki izveidojuši laikmetīgu komentāru instalācijas veidolā. Scenogrāfam Andrim Kaļiņinam mugurā strīpains halāts, patiešām ļoti līdzīgs tam, kas glabājas Ziedoņa muzeja krājumā un šobrīd īpaši izcelts izstādē. Tāpat kā no Tadžikistānas savulaik atvestā tibeteika un, protams, tadžiku īpašais simbols – perpendikulārā karote. Izstādē priekšmetus redzam apspēlētus modes fotogrāfijās, kas ir pirmās, kas pievērš uzmanību, ienākot Sporta ielas kultūrvietā. "Vispirms mēs ieraugām trīs skaistas modes fotogrāfijas, kurās modele Māra Sleja ir redzama ar muzeja eksponātiem. Viens no tiem ir perpendikulārā karote. Tā liek aizdomāties, vai mūsdienās vēl kaut kam ar roku ražotam un īpatnējam ir tikpat liela vērtība kā savulaik? Jo mūsdienās taču visu var nopirkt gatavu. Bet šāds unikāls rokdarbs gan Ziedonim likās ļoti īpašs, gan arī mums tas tāds šķiet," stāsta Andris Kaļiņins. Fotogrāfijas vedina instalāciju papētīt vairāk un ielūkoties arī tās iekšpusē, kas ir gluži kā mazs namiņš, kura centrālais objekts ir Ziedoņa 1970. gados sarakstītā grāmata par Tadžikistānu – "Perpendikulārā karote", novietota grāmatai netipiskā vidē. "Tas, ko mēs ieraugām durvīs, ir tāda neikdienišķa situācija, kas ledusskapis tiek izmantots kā grāmatu plaukts. Mūsu gadījumā tā ir metafora par to, ka šī grāmata uz kādu mirkli ir bijusi ielikta ledusskapja saldētavā, lai attiecīgā brīdī to izvilktu ārā. Tāpat kā mēs mēdzam pārbaudīt produktus, kādā stāvoklī tie ledusskapī ir, tāpat šajā gadījumā mēs pārbaudām grāmatu," skaidro scenogrāfs. "Un mēs aicinām uz šo grāmatu skatīties kritiski. Jo, lai arī tā ir grāmata par tautu draudzību Tadžikistānā, mūsdienās tie ģeopolitiskie konteksti ir daudz ko izmainījuši, attieksme nav viennozīmīga, un rodas daudzi jautājumi." Izstādes veidotāji arī uzdevuši savus jautājumus, kas izlasāmi uz instalācijas sienām, un to darīt ir aicināts ikviens izstādes skatītājs, atstājot izstādē arī savus jautājumus. "Es pats uzrakstīju jautājumu – vai, sēžot šķībi, protu runāt taisni?" atklāj Kaļiņins. Modelei Mārai Slejai fotosesija, kurā jāapspēlē muzeja priekšmeti, bija jauna pieredze. "Man bija ļoti interesanti strādāt ar šiem senajiem rīkiem, jo, piemēram, ar halātu – tur tā nemaz īpaši kustēties nedrīkstēja, jo tas ir vecs supereksponāts, ko var tikai ar cimdiem aiztikt, un, kā es tur drusku vairāk pakustējos, jau stilists bļāva – Māra, uzmanīgi! Tā kā sesija prasīja ļoti lielu pietāti, ļoti lielu cieņu. It kā kustība notika, kā jau modelim, bet tomēr, ļoti respektējot eksponātus, un tas ir daudz sarežģītāk nekā vienkāršā modes sesijā," stāsta Māra Sleja. Grāmatu "Perpendikulārā karote" Ziedonis veidoja ciešā sadarbībā ar savu tuvu draugu, fotogrāfu Gunāru Janaiti, kurš šajā pavasarī devās mūžības ceļos. Vēlme pieminēt izcilo fotogrāfu, bija viens no iemesliem, kādēļ muzejs izvēlējās šobrīd dienas gaismā izcelt tieši šo grāmatu. Neskatoties uz nodevām laikam, grāmatā ir arī daudz tā saukto Ziedoņa dziļurbumu, kas ir nemainīgi aktuāli arī mūsdienās. "Ko es saskatu kā ļoti vērtīgu un Imantam Ziedonim ļoti raksturīgu, ka vienalga, kur viņš brauc – uz Tadžikistānu, Kurzemīti vai Latvijas lauku sētām, viņš vienmēr meklē to, kas ir lokālajai vietai raksturīgs. Un vēlas izcelt šīs vērtības. Kultūru visdziļākajā nozīmē," skaidro Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. "Viens no viņa iekšējiem uzdevumiem arī ir, ka viņš brauc uz Tadžikistānu meklēt potenciālās baltu saknes, saiknes ar seno Persiju. Bet perpendikulārās karotes meklējumi viņiem izvēršas par veselu piedzīvojumu." Perpendikulārā karote ir galvenais suvenīrs, ko Ziedonis un Janaitis iecerējuši pārvest mājās no ceļojuma, bet iegūt šo karoti izrādās grūts uzdevums, viņi ilgi jāj ar ēzelīšiem no viena ciema uz otru, līdz beidzot gadās kāda atsaucīga saimniece. "Tā saimniece maisa lielo putras katlu un beigās izņem to karoti ārā, nokrata un saka – lūdzu, jums dāvanā! Karote ir pilnīgi melna, piesūkusies taukiem un smaržo pēc aitu taukiem. Taču viņi ir tikuši pie perpendikulārās karotes, kas ir unikāla, jo tai nav kātiņš pa vidu, bet sāniņā, un tas ir kaut kas, kas ir tieši viņiem raksturīgais," stāsta Šmite. "Šādu piemēru grāmatā ir ļoti daudz. Un tas mudina skatīties uz to, kas savukārt mums ir tas vērtīgais, tas unikālais." Ar izstādi "Perpendikulārā karote" muzejs turpina iepazīstināt ar savu krājumu, tā priekšmetus aktualizējot mūsdienīgos kontekstos. Ap Ziedoni šādu priekšmetu bija ļoti daudz, un viņš pats tos dēvēja par fragmentiem, kas palīdz dzīvot. Imants Ziedonis: "Daudz sadāvinātu lietu. Tāpēc šī pasaule, kurā es dzīvoju, ir tāda stipri eklektiska, sastellēta no tādiem fragmentiem. Bet tie ir tie fragmenti, kas te mūs uztur un palīdz mums dzīvot." Jaunākā izstāde, kas izceļ Ziedoņa muzeja krājuma priekšmetus, apskatāma Rīgas kultūrvietā Sporta ielā 2.…

Kultūras rīts

1
Pirmā sezonas pirmizrāde Nacionālajā operā – gaišā un dzirkstošā «Jautrā atraitne»

vor 3 years

—

Ceturtdien, 22. septembrī, Nacionālajā operā būs skatāma jaunās sezonas pirmā pirmizrāde – Franca Lehāra operete "Jautrā atraitne". Tā ir viena no operešu "karalienēm" – komponists ar to savulaik iemantoja pasaules slavu, un tā ir nemainīgi populāra vairāk nekā 100 gadu garumā. Jauniestudējumu mūsu Baltajā namā veido starptautiska komanda muzikālā vadītāja Tomasa Rēznera un režisora Ūves Ērika Laufenberga vadībā. Nacionālās operas sezonas pirmais jaunums ir gaišais un dzirkstošais stāsts par mīlestības visvareno spēku – Lehāra "Jautrā atraitne". Lai arī tā ir viena no pašām populārākajām operetēm pasaulē, mūsu Baltajā namā līdz šim tā iestudēta tikai vienu vienīgu reizi 1933. gadā. Operetes centrā ir jauna, bagāta atraitne Hanna Glavari. Pēc vīra – pontevedriešu baņķiera nāves – viņa ierodas Parīzē, kur ir ļoti iekārojama līgava franču kavalieru vidū, jo mantojumā saņēmusi 20 miljonus. Taču viņas sirds pieder tikai vienam cilvēkam – grāfam Danilo, no kura viņa savulaik tika šķirta, bet kuram tagad tieši viņas bagātība ir šķērslis, lai atbildētu uz jūtām. Danilo un Hannas mīlas duets "Lūpas klusē" ir viena no atpazīstamākajām "Jautrās atraitnes" melodijām, kas ļoti bieži skan arī ārpus operetes izrādēm. Kopumā "Jautrā atraitne" ir muzikāli ļoti bagāta un krāsaina, liriskas melodijas un valša ritmi tajā savijas ar polkām, maršiem un ungāru čardašu. Hannas Glavarī lomu dziedās Inga Šļubovska, Jūlija Vasiļjeva vai Laura Grecka. Danilo būs šveiciešu baritons Aleksandrs Bešā vai Rinalds Kandalincevs. Iestudējumu veido starptautiska komanda, tā muzikālais vadītājs un diriģents ir Vīnē dzimušais Tomass Rēzners, kuram šī ir pirmā viesošanās mūsu Baltajā namā. "Lehāra "Jautrā atraitne", tāpat kā Štrausa "Sikspārnis", ir Vīnes operetes spožākās virsotnes. Lehāra mūzika īpaša ar to, ka ir eleganta, pacilājoša un ļoti melodiska. Es pat teiktu, ka tā neatpaliek no sava laika dižākajām romantiskajām operām," skaidro Tomass Rēzners. Lehārs arī bija ļoti labos draugos ar Pučīni, un viņi viens no otra ļoti iedvesmojās. Lai arī operetē "Jautrā atraitne" ir nopietni brīži, kopumā to caurstrāvo gaišums, vieglums un dzirkstošs dzīvīgums." Operetē dziedājumi skanēs vācu valodā, kā tas ir oriģinālā, bet runātajos tekstos savīsies dažādas valodas – latviešu, krievu, franču un vācu, jo operetes darbība – pēc vācu režisora Ūves Ērika Laufenberga ieceres – noritēs kādas apdraudētas valsts vēstniecībā Parīzē. "1905. gadā Lehārs radīja mūziku, kas ir saprotama visiem un kas līdz pat šodienai cilvēkus uzrunā, tādēļ man ir liels prieks strādāt pie šī iestudējuma. Drīz pēc pirmizrādes operete kļuva tik iemīļota, ka komponistu padarīja bagātu. Ja mākslu un komerciju bieži vien uzskata pret pretmetiem, tad man šķiet, ka šis ir tas labais piemērs, kas pierāda, ka māksla un nauda var būt arī labi sabiedrotie," norāda režisors. Bagātība un nauda ir būtiskas tēmas arī operetē, taču pāri visam tā ir stāsts par mīlestību, kas ir svarīgāka par visu pasaulē. Iestudējuma īpašais viesis ir aktieris Gundars Āboliņš, kurš iejutīsies Ņeguša lomā. Režisoram tā bijusi ļoti patīkami pārsteidzoša tikšanās. "Kā jauns režisors es Rīgā pirmo reizi bija 1988. gadā un jau toreiz sadraudzējos ar aktieri Gundaru Āboliņu, kurš man parādīja visus labos Rīgas krodziņus, tirgu un citas interesantas Rīgas vietas. 1990. gados viņš mani apmeklēja Ķelnē, vēlāk strādāja arī Minhenes teātrī Vācijā. Beidzot pēc ilgiem gadiem mēs atkal satiekamies un šoreiz uz operas skatuves! Man tas bija ļoti priecīgs pārsteigums, ka Ņeguša lomai tika izvēlēts tieši viņš," atzīst Laufenbergs. Līdzās operetei jaunajā sezonā Nacionālā opera piedāvās divas operas pirmizrādes, un tā būs Janāčeka opera "Jenūfa" un Čilea opera "Adriana Lekuvrēra". Būs arī divas baleta pirmizrādes – pirmajā no tām leģendārā horeogrāfa Balančina meistardarbs "Serenāde" satiksies ar Edvarda Kluga baletu "Carmina Burana", otra pirmizrāde būs Radu Poklitaru baletam "Vijs. Šausmu nakts", kas tapis pēc Gogoļa stāsta motīviem. Baletam šī būs īpaša 100. jubilejas sezona, kas atspoguļosies dažādos notikumus, bet kulminācija būs 1. decembrī, kad būs spožs galā koncerts.…

Kultūras rīts

1
Pavērt jaunus apvāršņus muzikālajam teātrim. KKF atbalsts piešķirts pieciem projektiem

vor 3 years

—

Pavērt jaunus apvāršņus muzikālajam teātrim Latvijā – ar šādu ideju pirms diviem gadiem tika izveidota jauna Valsts kultūrkapitāla fonda (KKF) mērķprogramma "Atbalsts muzikālā teātra žanra attīstībai". Tajā projektus var iesniegt tikai nevalstiskā sektora pārstāvji. Pirmais konkurss vainagojās ar sešiem jauniem iestudējumiem, no kuriem katrs bija ievērības cienīgs notikums, bet divi projekti saņēma arī "Spēlmaņu nakts" balvas. Tikko noslēdzies otrais konkurss, kurā atbalstīti pieci projekti, kas arī sola labu pienesumu Latvijas muzikālā teātra laukā. Jāņa Lūsēna un Kārļa Vērdiņa mūzikls visai ģimenei "Zvaigznes bērns" bija viens no projektiem, kas guva atbalstu pirmajā mērķprogrammas konkursā pirms diviem gadiem un kas šī gada sākumā piedzīvoja pirmizrādi. Konkursā var piedalīties vienīgi nevalstiskā sektora projekti, un mūzikls "Zvaigznes bērns" ir "Izklaides producentu grupas 7" veikums. Kopumā pirmajam konkursam iesniedza vairāk nekā 20 projektu, no kuriem tika atbalstīti un īstenoti seši, kas pārstāvēja ļoti plašu muzikālā žanra spektru. Divi no iestudējumiem saņēma arī "Spēlmaņu nakts" balvas, un tā bija muzikāli dokumentālā izrāde "Mans draugs ebrejs" Rēzeknes teātrī "Joriks" un laikmetīgā kameropera "Tagadne", kam bija pirmizrāde "Hanzas peronā". Abus darbus žūrija atzina gan par ļoti profesionāliem, gan neikdienišķiem un spilgtiem notikumiem. Tikko noslēdzies mērķprogrammas otrais konkurss, un arī tas sola atkal jaunus apvāršņus mūsu mūzikas teātra laukā – atzīst ekspertu komisijas vadītājs Orests Silabriedis. "Vienmēr būs jautājums, kas tad īsti ir muzikālais teātris un kā to nošķirt no teātra vienkārši ar dziesmām un muzicēšanu. Es gribētu teikt, ka tādas ļoti izteiktas robežas nav, un mēs arī šajā konkursā mēģinājām pieiet ļoti elastīgi un pēc būtības. Tātad, vai projekts ir pietiekami profesionāli izstrādāts, vai tas ir daudzsološs un vai tas var ienest Latvijas kultūras ainavā kaut ko tādu, par ko mēs pēc tam varētu teikt, ka tas ir nozīmīgs notikums," skaidro Orests Silabriedis. Otrajā konkursā atbalstu guva pieci projekti – to vidū ir arī tīra žanra paraugi, piemēram, baroka opera – Žana Batista Lullī "Akīds un Galateja", ko īstenos Māris Kupčs ar domubiedriem, 19. gadsimta opera "Polifēms", ko mūsdienīgi inscenēs operstudija "Figaro", kā arī mūzikls "Eņģeļu balsis", ko veidos "Producentu apvienība 7", bet šiem darbiem līdzās taps arī divi neparastāka žanra iestudējumi. "Piemēram, šoreiz mēs atbalstījām izrādi par cīņu ar vēzi. Un komisijā bija pat cilvēki, kas varbūt bija drusku piesardzīgi pret tādu žanru, kas faktiski atkal varbūt nav īsti definējams. Bet, manuprāt, tieši tur ir šī muzikālā teātra atbalsta mērķprogrammas lielā jēga, ka tas cilvēkiem paver iespēju plašāk paskatīties uz to, kas vispār ir muzikālais teātris vai mūzikas teātris. Domāju, ka tie, kas seko līdzi notikumiem īpaši neatkarīgajās skatuvēs, būs pamanījuši, ka šī žanru nojaukšana, šī saplūšana notiek. Līdzīgi kā tas ir mūzikā," stāsta Silabriedis. Izrādi par cīņu ar vēzi veidos teātra trupa "Kvadrifrons", bet otrs neparastā žanra paraugs būs Kristas Burānes un komandas muzikālās īpašvietas izrāde "Visi putni skaisti dzied". "Dziesmu svētku gads, dziedāšana, putni, latvietis – centrā ir visi šie jēdzieni. Šis projekts darbosies pa visu Latviju, tiks iesaistīti dažādu novadu vietējie muzikālie spēki. Tātad, lūk, šī mūzikas teātra skatuves paplašināšana – tas, manuprāt, ir galvenais, kāpēc šai mērķprogrammai vajadzētu dzīvot," uzsver Silabriedis. Mērķprogrammas atbalsts ir ļoti laba iespēja arī nevalstiskajam sektoram radīt lielākas formas darbus – atzīst "Izklaides producentu grupas 7" vadītājs Aigars Dinsbergs. Viņi jau otrreiz guvuši atbalstu mūzikla izveidei, un, kaut arī no programmas piešķirtie 30 000 eiro sedz aptuveni pusi no kopējām mūzikla izmaksām, tas tomēr ir ļoti vērtīgs finansiālais pamats. Mūzikls "Eņģeļu balsis" būs absolūts jaundarbs, mūziku tam rakstīs Laura Polence un Raimonds Petrausks, libreta autors un režisors būs Lauris Gundars, bet dzeju sacerēs Andris Akmentiņš. Atsaucoties uz to, ka Latviju dēvējam par koru lielvalsti, mūzikla galvenā persona būs koris. Tāpat kā mūziklā "Zvaigznes bērns", arī jaunajā darbā tiks iesaistīti Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi un absolventi, un Aigars Dinsbergs vispār šo Mūziklu nodaļas izveidi pirms septiņiem gadiem dēvē par milzīgu ieguvumu mūsu mūzikas laukam. "Kā Jānis Lūsēns saka – beidzot manas notis visi izdzied! Es varu kaifot kā komponists par sava darba rezultātu! Tiešām šie jaunieši ir milzīgs ieguvums. Tā degsme un azarts, kas ir šo jaunās paaudzes dziedātāju acīs, sirdī un ik katrā solī, ko viņi dara, tas dod arī milzīgu grūdienu jau pieredzējušajiem izpildītājiem. Viņi visi to ļoti atzinīgi novērtē un priecājas, ka mums tik talantīga jaunā paaudze veidojas, kurai nākotne, protams, būs, ja vien šī muzikālā žanra pilnveide un attīstība Latvijā ies uz augšu. Mēs esam vieni no tiem, vismaz no nevalstiskā sektora, kas apzināti kopj šo lauciņu," saka Aigars Dinsbergs. Muzikālā teātra žanra kopšanā neatsverams ir arī Latvijas Operetes fonda ieguldījums, kas šogad par izrādi "Cilvēka balss. Telefons" izpelnījās Lielo mūzikas balvu. Lai ietilpīgais muzikālais žanrs spētu daudz pilnvērtīgāk un mērķtiecīgāk attīstīties, lielas cerības tiek liktas uz Operetes un muzikālā teātra izveidi, ko paredzēts attīstīt Ogrē, bijušajā Ogres Tautas nama ēkā, Ogres pašvaldībai sadarbojoties ar Kultūras ministriju, par ko abas puses pērn parakstīja nodomu protokolu. "Šī lieliskā iecere nav nekur pazudusi. Ir arī iedalīta šī gada budžetā nauda – 200 000 eiro – būvprojekta "Muzikālais teātris" izstrādei. Tā kā pamazām viss notiek," stāsta Ogres novada pašvaldības pārstāvis Nikolajs Sapožņikovs. Pērn parakstot nodomu protokolu, kā iespējamais būvniecības noslēguma datums tika minēts 2024. gada 18. novembris, ja vien visi darbi ritēs, kā iecerēts. Taču visdrīzāk – līdz ar globālajām problēmām – gan būvniecības izmaksas, gan iecerētais ēkas pabeigšanas termiņš var mainīties.…

Kultūras rīts

1
Grāmata, kas rezonē ar globālajiem notikumiem. Iznāk Mikus Ozoliņa debijas romāns «Dzelmē»

vor 3 years

—

Kad Mikus Ozoliņš pirms trim gadiem sarakstīja savu pirmo romānu "Dzelmē", viņam pat prātā nenāca, ka pienāks laiks, kad romāns kļūs gandrīz vai satraucoši aktuāls. Bet tā ir noticis, jo tieši šobrīd, kad grāmata nākusi klajā, tā pārsteidzoši rezonē ar globālajiem notikumiem. Spriedzes žanrā sarakstītais romāns gan ir tīrs fantāzijas auglis. Romānā aprakstītie notikumi risinās mūsdienu Rīgā un ir saistīti ar Aukstā kara mantojumu, kādu slepenu ieroci un vērienīgu glābšanas operāciju, kurā līdzās Rīgas glābējiem iesaistās arī mums nedraudzīgi spēki. Grāmatas autors Mikus Ozoliņš ir inženieris, spriedzes romāns "Dzelmē" ir viņa debija rakstniecībā. Mikus Ozoliņš: "Man ir daudz gan paziņu, gan cilvēku no ģimenes, kas prasa – Mik, vai tu tagad to rakstīji? Es saku – nē, tas bija jau pirms trim gadiem," atklāj Mikus Ozoliņš. Mikus Ozoliņš stāsta, ka pirms trim gadiem sarakstītās grāmatas izdošana līdz ar pandēmiju aizkavējās, un sanāca, ka tā nāk klajā tieši šobrīd, kad aprakstītās situācijas gandrīz jau mazliet neomulīgi sasaucas ar šodienu. Ja grāmata būtu iznākusi agrāk, mēs to uztvertu pilnīgi citādi. "Tas laiks sakrīt tik ļoti... Skaidrs, ka tā nav mana vaina, bet varbūt tomēr varēja būt kāds labāks laiks. Bet nu tas ir, kāds ir. Un es arī gaidīt negribēju. Bet tā sakritība ir diezgan trāpīga. Tāda nepatīkami trāpīga," atzīst Ozoliņš. Grāmata pārstāv spriedzes žanru un aptver vienas dienas notikumus Rīgā un Valmierā ar ļoti strauju dinamiku. Viss sākas ar parastu trešdienas rītu, kurā kāds vīrs dodas izbraucienā ar motorjahtu pa Daugavu un it nemaz nenojauš, ka viņa izmestais enkurs aizķers kādu ļoti bīstamu objektu, kas kļūs par apdraudējumu visam Rīgas centram. Objektam izrādīsies cieša saistība ar Aukstā kara mantojumu. Lai arī grāmatas stāsts ir tīrs fantāzijas auglis, autors tomēr uzskata, ka zemūdens pasaule joprojām nav kārtīgi izpētīta un glabā daudz noslēpumu, kas gaida savus atklājējus. "Katru gadu jau runā, ka Baltijas jūra ir pilna ar mīnām, kas katru gadu mācībās tiek attīrītas. Skaidrs, ka vēl tur darbiņš ir daudz gadiem. Tāpat kā tagad Melnajā jūrā," skaidro grāmatas autors. Romānu lasot, var just, ka autors pēc profesijas ir inženieris, jo virzot uz priekšu spraigos notikumus, viņš visai detalizēti apraksta arī dažādu tehnoloģisku sistēmu darbību, kam arī ir ļoti liela loma grāmatas stāstā. Ne mazāk detalizēts ir glābšanas operācijas aizkulišu apraksts, kurā iesaistās Latvijā bāzētie NATO spēki un citi dienesti, kā arī mums nedraudzīgi elementi, kas operāciju mēģina sabotēt. Autoram jautāju, vai tādējādi viņš nav atklājis kādas slepenas lietas, ko parasti patur noslēpumā? "Grāmatas redaktoram bija tāds pats jautājums man. Es teicu, ka, protams, nē, jo es skaidri redzu, kur ir tā līnija. Ir jāatceras, ka tas ir izdomāts stāsts. Un es neesmu pateicis neko tādu, kas nav redzams ziņās, filmās, uz ielas, pasākumos. Ja man kāds arī teiktu – Miku, tu runā pārāk daudz, es atbildētu, ka tā ir izdoma un, ja to varu izdomāt es, inženieris, grāmatu rakstot, tad varbūt problēma ir nevis manī, bet jūsos. Jo, ja katrs to var iedomāties, tad tas nav nekas īsti slepens," saka Mikus Ozoliņš. Grāmatas personāžiem nav tiešu prototipu, bet idejas raksturiem autors smēlis no sev pazīstamiem cilvēkiem. Divas Latvijas Radio personības – ar viņu atļauju – gan pieminētas ļoti konkrēti, jo arī Latvijas Radio ir nozīmīga loma grāmatā aprakstītās krīzes situācijas risināšanā. "Grāmatā ir iesaistīts arī Latvijas Radio, jo tas galvenais notikums ir tāds, par ko vajadzētu runāt speciālizlaidumos. Tā kā viens no maniem TOP radio arī ir Latvijas Radio 1, tad man attiecīgi nebija citu izvēļu, jo, ja būtu krīze, tad pirmo vajadzētu klausīties Latvijas Radio 1, lai saprastu, ko darīt un kā rīkoties," stāsta Mikus Ozoliņš. Līdzās notikumiem Rīgas centrā grāmatā paralēli risinās vēl vairāki stāsti, kuru personāži tiešāk vai netiešāk ir saistīti ar galveno notikumu, viņu vidū arī divi bijušie PSRS specdienesta kaujinieki, kuriem ir ļoti būtiska loma notikumu attīstībā. "Es pieļauju, ka pēc 1991. gada nav jau tā, ka uzreiz ir "pienenes", "narcises" un "maijpuķītes". Viss smuki, smalki un tīri. Visa Eiropa ir pilna ar šādiem cilvēkiem, kas ir gan politikā, gan citās sfērās, un jūs jau nezināt, kas ir šiem cilvēkiem "aiz ādas", ko viņi darīja agrāk, ko dara tagad. Grāmatas beigās ir arī viena atkāpe par kārtējiem Eiropas skandāliem, kas saistās ar spiegošanu, lobijiem un ietekmēšanu," turpina autors. Grāmatas redaktors Guntis Kalns atzīst, ka Mikum Ozoliņam savā debijas darbā izdevies radīt spraigu stāstu un interesantus tēlus, turklāt simpātiski, ka pašā notikumu epicentrā viņš izvirzījis, tā teikt, cilvēkus no tautas. "Savā ziņā tā ir unikāla grāmata, jo šeit pasauli glābj nevis kādi supervaroņi – muskuļoti un ar pieciem stobriem pie katra sāna – bet inženieri, jauni inženieri. Un tieši tas šo grāmatu padara īpašu, ka tie ir tādi puiši no tautas," uzsver Guntis Kalns. "Jā, diemžēl, aktualitāte šīs grāmatas saistībā parādījās pēkšņi. Tas bija neparedzēti. Un vispār grāmata ir spēcīga. Jo, braucot ar vilcienu pāri Daugavas tiltam, es šad tad tomēr paskatos tajā ūdenī. Es zinu, ka tā ir daiļliteratūra, ka tur noteikti [Daugavā] nekā nav, bet es tomēr paskatos un novērtēju, cik tur varētu būt dziļš, kas tur varētu slēpties." Mikus Ozoliņš pats ir inženieris, jau kopš bērnības viņu interesē tehnika, bet viņš vienmēr bijis arī liels lasītājs un sevišķi viņu saista piedzīvojumu un spriedzes romāni. Grāmata "Dzelmē" ir viņa pirmais mēģinājums rakstniecībā, un viņam jau ir padomā sižeti arī nākamajām grāmatām.…

Kultūras rīts

1
Rīgas Pasaules filmu festivāla rīkotājs: Dokumentālais kino var būt dziedniecisks

vor 3 years

—

Šīs nedēļas otrajā pusē – no ceturtdienas līdz svētdienai – kinoteātrī "Kino Bize" notiks ikgadējais Rīgas Pasaules filmu festivāls. Tā tēma šogad – dokumentālā kino dziednieciskais spēks. Festivālam atlasītas 23 filmas no dažādām valstīm, kas ir stāsti par sāpīgām un traumatiskām dzīves pieredzēm un to dziedināšanas ceļiem. Kā allaž – pēc filmu seansiem būs tikšanās ar filmu veidotājiem gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivālam atlasīto filmu varoņi lielākoties ir cilvēki ar sarežģītiem likteņiem. Kāds cīnās ar atkarībām, kāds ar ievainojumiem attiecībās ar vecākiem, kādam ļoti sāp vientulība, bet kādam atstumtība saistībā ar slimību. Tomēr filmās redzam arī, ka teju ikvienā situācijā ir iespējama dziedināšana, ja vien blakus atrodas saprotoši, mīloši cilvēki, gatavi pasniegt palīdzīgu roku. Filmas runā par dziedināšanu ļoti dažādos aspektos un, kā stāsta festivāla veidotājs Māris Prombergs, tēma izrietēja no aizvadītā gada festivāla pieredzes. "Iepriekšējā gadā viena seansa laikā, kad mums bija saruna ar filmas režisori, viņa atzina, ka filmas veidošanas process bijis ļoti dziedniecisks viņas attiecībās ar tēvu. Caur filmu viņai izdevies sakārtot šīs attiecības, vēl pirms viņas tēvs cietumā nomira," stāsta Māris Prombergs. "Festivāla centrā ir doma, ka dokumentālais kino var būt dziedniecisks ne tikai tēmās, ko apskata, bet arī pašā procesā, uzņemot filmu. Bet, protams, arī skatītājam, kurš skatās un var saslēgties ar kaut kādiem saviem notikumiem dzīvē, identificēties un just līdzi." Festivālam atlasīti 23 dokumentālā kino darbi no dažādām valstīm – gan pilnmetrāžas filmas, gan īsfilmas. Filma "Ceļš mājup" ir režisores personisks stāsts, kā viņa pēc ilgstošas prombūtnes atjauno savas attiecības ar māti, kas sirgst ar Alcheimera slimību; filma "Marija plus Toma" vēsta par mīlestības dziedniecisko spēku, jo tās centrā ir divi seniori, kuri satikušies vecumā, bet iemīlējušies kā pusaudži; savukārt filma "Strīdi" ir stāsts par kādu pāri, kuri uzņem pie sevis cilvēkus no visas Eiropas, kuriem parasti ir grūti iekļauties sabiedrībā. "Unikāls stāsts par Ronu un viņa sievu, kuri uzņem viesus no visas Eiropas, un šie viesi ir īpaši ar to, ka viņi dzird balsis. Balsis ikdienā, kuras kritizē viņu darbības, domas, ir dažkārt agresīvas attiecībā uz viņiem. Un Rons ar sievu mēģina strādāt ar šiem cilvēkiem, palīdzēt viņiem. Ļoti skaista filma, bijusi vairākos kinofestivālos, ļoti atzīta," uzsver festivāla rīkotājs. Filma "Strīdi" aicina iedziļināties cilvēkos, kas dzird traucējošās balsis, saprast viņus un neielikt uzreiz kādā atsevišķā kategorijā, un būtībā šīs filmas vēstījums ļoti precīzi sasaucas ar visu Pasaules filmu festivāla ideju kopumā. "Jā, mēs aicinām uz sarunu par to, kurš ir normāls, kurš nav normāls, kurš ir vesels, kurš ir slims, vai mēs vispār varam definēt šīs robežas? Tie, kurus mēs uzskatām par nenormāliem, bieži vien ir vienkārši savādāki, un savās grupās viņi pastāv un darbojas, bet no ārpuses tādā plašākā sabiedrībā mēs viņus skatām kā marginālus, kā dīvaiņus," skaidro Prombergs. "Filmas noteikti palīdz saprast vairāk šīs grupas. Mums ar festivālu kopumā vienmēr bijis uzdevums – mazliet vairāk saprast cilvēku, mazliet vairāk kļūt pašiem cilvēciskākiem un saprotošākiem." Festivāla programmā iekļautā filma "Kevs" ļauj ielūkoties pusaudža Kevina pasaulē, kuram ir autisms. Filma "Mazais Samedi" iepazīstina ar vīrieti, kurš mūža lielāko daļu cīnījies ar narkotiku atkarību, līdz viņa cīņā ar dēmoniem uzvarējusi mīlestība, bet filma "Aiziet vienatnē" vēsta par japāņu vīrieti Jodži, kurš mūža nogalē ir vientuļš un kura lielākās bailes ir nāve vienatnē, tāpēc viņš vēl mūža nogalē izvēlas mainīt savu dzīvi. Filma "Kali templis" savukārt aizved uz templi Kānpuras pilsētā Indijā un vēsta par garīgo prakšu dziedniecisko spēku. Festivāls svētdien noslēgsies ar divām Ukrainai veltītām filmām. "Šīs filmas, protams, runā par dzīvi Kijivā, pirms sākās karš. Kaut kas tajā visā šķiet ārkārtīgi dīvains – runāt par filmām un dzīvi salīdzinoši normālā Kijivā, par ikdienas lietām, un runāt šajā kontekstā, kur paralēli met bumbas. Tas ir ārkārtīgi savādi," stāsta Prombergs. "Pirmā būs īsfilma "Slava Mstislavam", bet otrā pilnmetrāžas filma "Ārā ir nakts", kas ir skaists kino par trīs draugiem, kuram katram ir sava problēma – viens ir šķīries un cenšas satikties ar savu meitu, otram palēnām zūd redze. Filma par to, kā šie trīs draugi viens par otru rūpējas, viens otru pieskata, pat ļoti sarežģītās situācijās viens otram ir stiprais atbalsta plecs." Rīgas Pasaules filmu festivāls kinoteātrī "Kino Bize" notiks šīs nedēļas otrajā pusē, no ceturtdienas līdz svētdienai. Kā allaž pēc seansiem būs gan klātienes, gan tiešsaistes tikšanās ar filmu veidotājiem.…

Kultūras rīts

1
Ainars Mielavs: Pats galvenais ir mīlestības atrašana un piepildījums caur to

vor 3 years

—

Vienīgais, kā dēļ ir vērts pavadīt laiku uz šīs pasaules, ir mīlestība – saka dziesminieks Ainars Mielavs, un šis vēstījums caurauž arī viņa jaunāko albumu "220 volti". Bet albumā viņš runā arī par citām spēcīgām strāvām – par to, cik svarīga ir iestāšanās pret netaisnību un nelocīšanās citu priekšā sava izdevīguma vai vājuma dēļ. Albums "220 volti" nāca klajā jau pirms pusotra gada uz Ainara Mielava 60. jubileju, bet pandēmijas dēļ iecerētā koncertturneja vairākkārt tika pārcelta. Nu tā beidzot notiks, un, sākot no 2. aprīļa, izskanēs piecos koncertos Rēzeknē, Cēsīs, Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Albums "220 volti" un arī koncerttūre ir Ainara Mielava sadarbība ar jaunu mūziķu sastāvu, ko Ainars dēvē par "kombo", un tajā spēlē Rūdolfs Macats, Kaspars Vizulis, Rinalds Maksimovs un Reinis Ozoliņš. "Tie ir jauni muzikanti, vecuma ziņā gandrīz divas reizes jaunāki par mani, visi lieliski meistari, viņi visi ir arī jaunā albuma dziesmu līdzautori. Tā kā es gaidu ar nepacietību šo muzicēšanu, jo albumu mēs ierakstījām pirms pusotra gada, bet tā arī nospēlēt visiem kopā šo programmu mums nav izdevies," stāsta Mielavs. No tituldziesmas ņemtais albuma nosaukums "220 volti" spilgti raksturo visas plates emocionālo temperatūru. Mierīgs un rimts plūdums tajā ik pa laikam mijas ar eksplozīviem mirkļiem. "220 volti – vismaz saistībā ar manu bērnību tās ir atmiņas par "noraušanos pa nagiem". Nu, katrs puika savulaik, es pat nezinu nevienu, kurš to nebūtu darījis, ir mēģinājuši kaut ko iebāzt kontaktligzdā un attiecīgi saņēmuši pa nagiem . Un šī atmiņa ir saglabājusies," saka mūziķis. "Un, pārfrāzējot to tīri emocionāli, tas ir – nebaidīties teikt, ko tu domā, tā ir nelocīšanās un iestāšanās pret netaisnīgumu jebkurā situācijā." Dziesmu vārdos daudz atsauču uz kultūrvēsturiskiem simboliem, kas kalpo kā metaforas un spilgti kontrasti, atklājot cilvēka iekšējos pārdzīvojumus un cīņas, tomēr vienmēr ar cerību uz gaismas pusi. Un pāri visam kā lielākais spēka avots ir mīlestība. "Par mīlestību runājot, es joprojām domāju, ka tas ir vienīgais, kā dēļ ir vērts pavadīt laiku laicīgajā dzīvē uz šīs pasaules. Pats galvenais ir mīlestības atrašana un piepildījums caur to. Protams, ar gadiem rodas citi vārdi, jo gribas savādāk izteikt savas jūtas, savu kaislību, nekā tas ir darīts pirms gadiem pieciem vai desmit. Gribas to pašu pateikt savādākiem vārdiem," atzīst Mielavs. Dziesmas albumam "220 volti" tika sarakstītas vēl pirms pandēmijas laika. Ainars Mielavs atzīst, ka pandēmijas laikā un šobrīd viņam dzejoļi absolūti nerakstās, viņš nesaņem nekādus impulsus iedvesmai. Pēdējos gadus viņš vērtē kā zaudējumu laiku ar dažiem skarbiem ieguvumiem. "Ja es tā drīkstu teikt, tad vienīgais, manuprāt, ieguvums pa šiem pandēmijas gadiem un arī tagad pa kara laiku, ir tas, ka mēs redzam, kurš ir kurš. Agrāk mēs varējām to tikai nojaust. Es negribu tagad sarīkot raganu medības, bet ir ļoti svarīgi zināt, kas ir cilvēki, kas ir tev apkārt, kas viņi ir pēc būtības. Jā, un šis laiks ir atklājis patieso seju," spriež Mielavs. "Es neslēpšu, ka man ir desmitiem cilvēku, ar kuriem man vairs nav pa ceļam, tai skaitā starp sabiedrībā ļoti pazīstamiem." Albuma "220 volti" vizuālajā noformējumā izmantotas Ainara Mielava gleznu fragmenti. Viņš savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, gleznošana viņam ļoti labi padevās, viņš pat gribēja to studēt Mākslas akadēmijā, bet mūzika toreiz guva virsroku. Kad pirms vairākiem gadiem sieva viņam uzdāvināja molbertu, viņš atkal iemēģināja roku un bija ļoti iepriecināts, ka gleznošanas iemaņas nekur nav zudušas. Koncertam "220 volti" būs divas daļas. Pirmajā skanēs jaunā programma ar vairāku viesu piedalīšanos, otrajā daļā savukārt Ainars Mielavs dziedās dziesmas, kas iezīmējušas viņa skatuves gaitu spilgtākās epizodes, un otrās daļas izskaņā būs arī neliels šovs ar katras vietas vietējā tautas deju ansambļa piedalīšanos. "Savulaik mēs ar Latvijas Radio kora lielisko diriģentu Kasparu Putniņu un Andri Alviķi iedziedājām dziesmu ‘’Es izjāju prūšu zemi’’, un man par lielu pārsteigumu pēc pieciem gadiem šī dziesma Jāņa Ērgļa horeogrāfijā kļuva par lielu hitu tieši dejotājiem," stāsta Mielavs. "Tā kā es esmu pamanījis, ka cilvēkiem pēdējos gados patīk kaut kas vairāk nekā tikai dziesmas un vēstījums, bet viņi lūkojas arī pēc kādas nebūt papildizrādes, tad šīs dziesmas atskaņojums kopā ar dejotājiem būs tas "pipariņš" vai kā latvieši saka – šovs – šī koncerta otrajā daļā." Aina Mielava jubilejas turneja sāksies ar koncertu 2. aprīlī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors", 8. aprīlī būs koncerts Cēsu koncertzālē, 9. aprīlī – Rīgā, VEF Kultūras pilī, pēc tam arī koncerti Liepājā un Ventspilī.…

Kultūras rīts

1
Pāvila Brūvera grāmata «Visaugstākā patvērumā» – liecība par dzīvi Dieva aizsardzībā

vor 4 years

—

Kā dziļš domātājs, meklētājs, bet arī kā ļoti azartisks un aizrautīgs cilvēks atklājas bīskaps, emeritus Pāvils Brūvers savā grāmatā "Visaugstākā patvērumā", kas atvēršanas svētkus piedzīvos šīs nedēļas nogalē. Pāvils Brūvers vislabāk pazīstams kā garīdznieks un savulaik "Radio Brīvā Eiropa" žurnālists, bet kopumā viņa dzīves ceļš bijis ļoti daudzpusīgs. Visu padomju laiku ļoti aktīvs cīnītājs pret padomju režīmu, par ko sēdējis čekas cietumā, vēlāk bijis spiests izbraukt no Latvijas. Grāmata izved cauri visai Pāvila Brūvera dzīvei, bet tajā īpaši uzsvērti notikumi, kad autors ļoti cieši sajutis Dieva vadību un aizsardzību savā dzīvē. Par grāmatu un tās galveno varoni labi stāstoša ir vāka fotogrāfija. Pāvils Brūvers tajā redzams ar bīskapa krustu un balto mācītāja apkaklīti, tērpies melnā ādas jakā. Tas atklāj divas viņa personības ļoti būtiskas šķautnes. Viņa uzticību Dievam un viņa azartisko raksturu, ko apliecina arī mīlestība uz motobraukšanu no 13 gadu vecuma līdz pat šodienai. Uz aizmugures vāka viņš savukārt redzams spēlējam vijoli, ko arī viņš spēlē no bērnības līdz pat šodienai, un kas – kā viņš atzīst grāmatā – ne vienreiz vien ir dziedinājusi viņa dziļi ievainoto dvēseli. Grāmatā viņš nevairās atklāt ne savus ievainojumu un kritienus, ne arī spēju piecelties no tiem un savas uzvaras. Bet neko no sasniegtā viņš nepiesavinās sev, viņa grāmata ir liecība par dzīvi Dieva patvērumā, kā jau vēsta tās nosaukums. "Tā ir liecība par manu dzīvi Dieva aizsardzībā, Viņa vadībā. Ka Viņš mani ir izvilcis no visām ķezām. Ļoti slikti mana dzīve varēja beigties daudzos gadījumos, arī manas izlaidības, manas nepaklausības dēļ, es esmu daudz sliktu lietu sastrādājis, bet, paldies Dievam, es vienmēr tiku pasargāts no smagām sekām," atzīst Pāvils Brūvers. Grāmatu veido spilgtu notikumu virkne no Pāvila Brūvera dzīves, un katrs stāstiņš noslēdzas ar kādu citātu no Svētajiem Rakstiem, kas sasaucas ar aprakstīto notikumu. Šādu metodi garīdznieks pirmo reizi izmantojis, kad nu jau pirms daudziem gadiem bijis aicināts lasīt lekciju jauniešiem un tā izrādījusies ļoti auglīga. "Mani aicināja Svētā Gregora skolas Saldū direktors studentiem lasīt lekciju par Dieva vadību dzīvē. Un viņa vēlme bija, lai tas nebūtu tikai tāds teorētisks stāstījums, bet lai es to ilustrēju ar piemēriem no dzīves, vislabāk no paša dzīves," skaidro grāmatas autors. "Un tad es domās gāju atpakaļ līdz savai dzimšanai un uz priekšu, atskatījos uz dažādiem notikumiem, kādi man dzīvē bijuši un kuros tiešām ļoti spilgti ir izpaudusies Dieva aizsardzība un Viņa vadība. Un tā es vairākkārt šo lekciju lasīju, tā tika labi uzņemta, un es sapratu, kas tas ir labs pamats grāmatai." Jau agrā bērnībā mazais Pāvils iekūlies dažādos nervus kutinošos piedzīvojumos. To vidū, piemēram, ir spēlēšanās ar aviācijas bumbas detonatoru, ko mazie brāļi Brūveri uzskata par rotaļlietu, arī Latvijas karoga iekāršana bērzā, kas kājās saceļ visu vietējo ciemu, kā arī 10 gadus vecā Pāvila mēģinājums aizceļot uz Kaukāzu, kas noslēdzas ar kārtīgu pērienu no tēva puses. Jaunībā Pāvils ir kaismīgs pretinieks padomju režīmam, iesaistās dažādās pagrīdes akcijās un kustībās, līdz nokļūst arī čekas redzeslokā. Ticībā audzināts jau kopš bērnības, jaunības gados uz laiku novēršas no tās, tādējādi protestējot pret tēva metodēm bērnu audzināšanā. "Tēvs bija ļoti bargs un strikts. Un tad, kad jau mēs visi bijām nonākuši Vācijā, man ar viņu tādas ļoti normālas attiecības bija, un tad es reiz ierunājos par šiem bērnības notikumiem. Es gribēju tos izrunāt, izlīgt un nolikt pie malas. Bet viņš palika ļoti dusmīgs, kad es par to runāju. Viņam likās, ka es joprojām neko neesmu sapratis. Viņam bija liela pārliecība, ka tieši pateicoties viņa stingrībai, es esmu iznācis tik labs cilvēks," turpina Brūvers. "Varbūt tā arī ir? Daudz kas bija jāpārdzīvo, bet toties mani nekad pēc tam dzīvē nekas nav spējis tā dikti biedēt un satriekt. Es esmu stipri norūdīts vīrs." Pats savus bērnus Pāvils Brūvers gan audzinājis pilnīgi atšķirīgi no sava tēva metodēm un arī par viņa ģimeni un satikšanos ar sievu Ritu grāmatā ir ļoti skaisti stāsti. Tāpat kā par darbu "Radio Brīvā Eiropa", kur – pēc tam kad ar ģimeni 1970. gadu vidū bija spiests pamest Latviju – nostrādāja vairāk nekā 20 gadus. Darbu "Radio Brīvā Eiropa" Pāvils Brūvers sajuta kā savu dziļāko sirds aicinājumu, un tā dēļ bija gatavs pārtraukt medicīnas studijas un ārsta karjeru Vācijā. Tik lielu pārliecību par savu izvēli viņš piedzīvojis tikai divreiz mūžā. "Viena bija tad, kad es satiku savu sievu Ritu. Mana pilnīga pārliecība bija, ka mums ir jādzīvo un jāpaliek kopā. Man par to nebija ne mazāko šaubu. Protams, man jau tad bija 26 gadi, un bija viena otra aizraušanās bijusi, bet nekad man nebija bijusi tāda pārliecība kā tad. Es sapratu, ka tiešām Dievs mani vada," stāsta Brūvers. "Un tieši tāpat arī bija, sperot šo no daudzu ļaužu viedokļa neprātīgo soli – iet prom no medicīnas studijām Vācijā uz Radio Brīvā Eiropa, kas ir tāda nestabila vieta. Bet man bija sirdī miers un pārliecība, ka tas ir jādara. Un es šodien, atskatoties uz to, varu teikt, ka tas bija pareizi, ka tā vajadzēja." 2004. gadā pēc gandrīz 30 gadus dzīves svešumā Pāvils Brūvers ar ģimeni atgriezās Latvijā. Viņam bija plāns atgriezties savā lauku īpašumā un kļūt par lauksaimnieku, bet viņa dzīve izvērsās pavisam citādi, viņš turpināja jau ārvalstīs aizsākto kalpošanu Baznīcā, līdz tika uzaicināts kļūt par arhibīskapa vietnieku, bet vēlāk viņu iesvētīja par bīskapu. Pāvila Brūvera grāmatas "Visaugstākā patvērumā" atvēršanas svētki notiks svētdien, 6.februārī, Ogres luteriskajā baznīcā.…

Kultūras rīts

1
Aktieris Ēriks Vilsons: Ar dzeju es šamanēju pats sevi

vor 4 years

—

Īsts palaidnis, taču ļoti pievilcīgs palaidnis – tā Ērika Vilsona dzejas lirisko varoni raksturo dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Aktieris Ēriks Vilsons dzeju rakstījis jau sen un ar dažādiem segvārdiem publicējis tīmeklī, taču – tieši Kārļa Vērdiņa iedrošināts – šī gada nogalē laidis klajā arī savu pirmo dzejoļu krājumu "Pulkveža rudens". Krājuma atvēršanas svētki būs trešdien izdevniecībā "Aminori". "basta ir logs un snieg lielām baltām rūtīm mana roka uz tavām krūtīm un basta tu esi mana nasta" Ērika Vilsona dzejā ir vīrieša jutīgums un skarbums, eksistenciālas pārdomas un daudz ironijas un pašironijas. Autors pats apgalvo, ka savu dzeju neuztver ar ļoti lielu nopietnību, tāpēc sacerēto mēdz dēvēt par dzejuļiem vai pantiem. Pantot viņš sāka jau krietni sen, mācoties Teātra fakultātē, kad neinteresantās lekcijās blēņojās abi kopā ar Juri Rijnieku, sarakstoties ar parodijas veida vārsmām. Īstāka pantošana sākās 2000. gadu sākumā, kad Ēriks Vilsons sāka likt savus dzejoļus portāla "Delfi" rubrikā "Esplanāde". "Tur es tā metu iekšā dzejolīšus brīžiem, un tad varēja tā pārbaudīt. Brīžiem jau pārņem šausmas, atskatoties uz to laiku. Ko es tik tur nemetu iekšā! Bet tā pamazām sakrājās, jo tas bija kā tāds uzstādīts mērķis, ka tā trase jāiziet. Katru dienu jau nu ne, bet katru otro dienu es centos kaut ko tur ielikt iekšā," stāsta Ēriks Vilsons. Līdzās aktiera izglītībai Ēriks Vilsons apguvis rakstniecību dažādās meistardarbnīcās, bet pirms septiņiem gadiem ieguvis maģistra grādu Liepājas Universitātes rakstniecības studijās. Pagājušajā gadā klajā nāca viņa romāns "Me&Mo" – ļoti atzinīgi novērtēts kā kritikas, tā lasītāju vidū. Publicēt arī dzeju Ēriku Vilsonu rosināja Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja Linda Zulmane. Viņš gan pats par šādu soli ļoti šaubījās, tāpēc vaicāja padomu dzejniekam Kārlim Vērdiņam, kurš deva ne tikai pozitīvu atzinumu, bet kļuva arī par pirmā krājuma redaktoru: "Viņš teica – nu būtu vēl daži dzejoļi, tad varētu sanākt grāmatiņa. Un tad es viņam tā viltīgi uzprasīju, vai viņš būtu ar mieru būt par šīs grāmatas redaktoru. Viņš teica – jā! Un es biju tik laimīgs! Ar milzīgu atbildību sūtīju viņam visus savus vārsmojumus, un viņš jau, protams, dažus izmeta un ļoti toleranti citus atkal palaboja," atklāj Vilsons. Ēriks Vilsons visbiežāk dzejoļus raksta ar roku un pēc tam pārraksta datorā, bet dažreiz tie rodas tik spontāni un pierakstīšanai neiespējamās vietās, ka jāpiefiksē arī visādos citādos veidos. "Teikšu atklāti, brīžiem ir tā, kā kad šausmīgi čurāt gribas, ka tu nevari savādāk, ka ātri, ātri ir jāatvieglo sevi, apmēram tāpat ir ar tiem dzejoļiem. Kad ātri, ātri ir jāpieraksta, savādāk tas aizmirsīsies, iekritīs kaut kur Visuma bezgalībā,'' smej Ēriks Vilsons. ''Labi, ka ir tās tehnoloģijas, var atvērt vaļā savu telefonu un ātri ierakstīt ierakstītājā un pēc tam jau atšifrēt. Tā ir tāda laime, jo, braucot ar automašīnu pa šoseju, tu nevari vienmēr pierakstīt, kaut gan esmu darījis arī tādas muļķības. Blociņš blakus, kaut ko pierakstu ātri, lai neaizmirstas." Viņš neslēpj, ka dzejošana viņam savā ziņā ir arī kā terapijas veids, – un tāpēc liels prieks, ja ar to var sagādāt prieku un līdzpārdzīvojumu arī citiem. "Es reiz biju vienā lekcijā pie profesores Janīnas Kursītes. Un viņa pateica ļoti labus vārdus: kas tad ir dzejnieks – dzejnieks ir šamanis, viņa vārdi kāpj debesīs, viņš ir radies no šamaņa. Un es tā domāju, jā, es jau šamanēju pats sevi, es sevi ārstēju un uzmundrinu, bet tā nav tikai ārstniecība, tie ir arī vērojumi, vēlēšanās sagādāt arī citiem prieku caur to šamanismu," norāda Ēriks Vilsons. Krājuma literārais redaktors Kārlis Vērdiņš atzīst, ka krājuma nosaukums "Pulkveža rudens" ļoti labi saderas ar Ērika Vilsona dzejas intonāciju un viņam piemīt dzejas stils, kas nes sev līdzi dažādu laika posmu iespaidus. "Tur ir kaut kas no latviešu 20. gadsimta 80. gadu spurainuma un ironijas, tur ir kaut kas no latviešu romantiskajām dzejas tradīcijām un tur ir arī tādi ļoti interesanti mūsdienu dzīves vērojumi un refleksija pašam par sevi. Tas viss kopā veido šīs dzejas stilu," Ērika Vilsona dzeju raksturo Kārlis Vērdiņš. Ēriks Vilsons stāsta, ka krājumu izvēlējies nosaukt pēc dzejoļa "Pulkveža rudens", jo tas trāpīgi atspoguļo viņa šī brīža dzīves izjūtu un viņa pulkvedī joprojām ir ļoti daudz no nerātna blēņdara. "Es jau joprojām sevī cīnos ar to sirmo bērnu. Mati man sirmi, bet man ļoti patīk blēņoties. Un bieži vien arī, varbūt sentimenta pievarēts, es arī paskumstu par savu dzīvi un arī pasmejos par to. Nu, kaut kāds tāds blēņdaris," saka Ēriks Vilsons. "pulkveža rudens pulkvedim neviens neraksta pulkvedis apjucis klusē kritušu lapu mākoņa saules slēptajā pusē pulkvedim neviens neraksta pulkvedis iesnidzis sniegā bērna prātā ir pulkvedis šaudoties miegā kaut kur grabinās pele sarma vītina zāli tavs laiks ir beidzies pulkvedi laiks velk jau ledu pāri" Ar Ērika Vilsona dzeju krājumā "Pulkveža rudens" ļoti lieliski sasaucas Reiņa Pelles Karlsona zīmējumi, kas izmantoti grāmatas noformējumā, grāmatas dizainu veidojis Modris Brasliņš.…

Kultūras rīts

1
Daba, kas iedvesmo kultūru – kultūras kanonu papildina Latvijas kanoniskās ainavas

vor 4 years

—

Šogad aprit 13 gadu, kopš izveidots Latvijas kultūras kanons, kas ir mūsu nozīmīgāko kultūras vērtību izlase. Līdz šim tajā nemainīgi bija 99 vērtības septiņās kultūras nozarēs. Taču tik tikko kanona aprises paplašinātas ar vēl vienu jaunu sadaļu – "Ainavas". Ekspertu grupa spraigu diskusiju rezultātā tajā iekļāvusi astoņas kanoniskas Latvijas ainavas, kas jo īpaši spilgti atspoguļo Latvijas skaistumu un daudzveidību. Kultūras kanona tīmekļvietnē katrai ainavai veltīts apraksts, ko veidoja eksperti Anita Zariņa un Oļģerts Nikodemus. To papildina fotogrāfijas, kartes, kinohronikas un citi materiāli. Jaunā sadaļa izceļ ainavu kultūrvēsturisko vērtību un vienlaicīgi motivē doties ceļojumā pa Latviju, lai tās iepazītu klātienē. Raimonda Paula "Nakts dziesma" ar Jāņa Anerauda vārdiem ir tikai viens no ļoti daudzajiem piemēriem, kas apliecina Latvijas ainavu kā iedvesmas avotu mākslas darbam. Konkrēti šajā dziesmā apdziedātie Abavas ozoli ir neatņemama tikko kultūras kanonā iekļautās Abavas senielejas ainavas sastāvdaļa. Bet visas astoņas tagad kanonā iekļautās ainavas iedvesmojušas un arī turpina iedvesmot ne tikai māksliniekus, bet ikvienu cilvēku, tās veido mūsu identitāti un ietver sevī ļoti plašu kultūrvēsturisko spektru. Tāpēc arī pelnījušas būt īpaši izceltas – uzsver projekta vadītāja Maija Treile. "Ainava jau ir ne tikai dabas apstākļu kopums, bet arī mijiedarbība ar cilvēku, jo ainavas lielā mērā ir arī tomēr cilvēku ietekmētas. Un tāpēc man likās, ka ainavai noteikti ir vieta kultūras kanonā. Un vēl arī tas otrs apstāklis – es domāju, ka Latvijas ainavas tiešām ir ļoti būtiski ietekmējušas katra no mums identitāti un lielā mērā arī kultūras vides radītāju, mākslas radītāju dažādas izvēles, estētiskos uzskatus," saka Maija Treile. Līdzās Abavas senielejas ainavai kanonā iekļauta arī Latvijas mežu ainava. Kā atklāj pētījumi, mūsu mežu ainava vai tās elementi saskatāmi teju 20% Latvijas mākslinieku gleznotajos darbos. Īpaši spilgti šai ziņā izceļas Vilhelms Purvītis, Rūdolfs Pinnis, Edgars Vinters. Kanonā iekļauta arī Daugavas ainava, ko savos darbos plaši apcerējis Rainis, Andrejs Pumpurs, Aleksandrs Grīns, Vizma Belševica un daudzi citi, Zemgales līdzenuma ainavu savukārt ļoti spilgti tēlojuši Anna Brigadere, Edvarts Virza, Vilis Plūdons. Kanonam izraudzīta arī Gaujas senielejas ainava, kas ir viena no krāšņākajām Eiropas mērogā. To ļoti daudz savā dzejā apjūsmojis Ojārs Vācietis, kādā dzejolī sakot, ka "Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju". Kanonā iekļauta arī mūsu piejūras ainava, Latgales ezeru ainava, kā arī Vidzemes pauguraiņu ainava. Viens no aprakstu autoriem, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Oļģerts Nikodemus – attiecībā uz to atklāj kādu ļoti interesantu faktu. "Savulaik studentiem es uzdevu tādu jautājumu – kas tad ir tipiska Latvijas ainava? Viņiem bija arī jānorāda, no kuras vietas viņi nāk. Viņi – kopumā kādi 60 studenti – pārstāvēja visus Latvijas reģionus. Un tas interesantais moments bija, ka viņi atbildēja, ka tipiskākā ir Vidzemes pauguraiņu ainava. Un to, man šķiet, arī varētu būt ietekmējusi kultūras telpa, tie paši "Skroderdienas Silmačos" un citi Vidzemes iespaidā tapuši mākslas darbi. Tas piešķir tādu īpašu oreolu Vidzemei un liek uzskatīt tās ainavu par tipiskāko," stāsta Oļģerts Nikodemus. Līdzās Blaumanim Vidzemes ainavas īpašo oreolu veidojuši arī Kārlis Skalbe, Brāļi Kaudzītes, komponisti Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Marģers Zariņš, gleznotāji Kārlis Miesnieks, Biruta Baumane, Kristīne Luīze Avotiņa un daudzi citi. Maija Treile un Oļģerts Nikodemus cer, ka ainavu iekļaušana kanonā būs ne tikai teorētisks svarīgu faktu apkopojums, bet motivēs cilvēkus arī darbībai. "Man liekas, ka Ainavu sadaļa mudina to iepazīt arī praktiski – ar šobrīd ļoti aktuālo ceļošanu pa Latviju, kad var izstaigāt šīs vietas un reizē varbūt apskatīties arī citas kultūras kanona vērtības, jo lapā mums ir karte, kur var redzēt ar dažādu nozaru vērtībām saistītas vietas, un tas ir arī, man šķiet, interesants fokuss, ko var piešķirt kādam ceļojumam," norāda Maija Treile. "Tās ainavas ir ievietotas kultūras kanonā, lai pirmkārt jau Latvijas cilvēki uz tām paskatās nedaudz savādāk. Tad, kad es gatavoju aprakstus, es ļoti daudzas grāmatas pārlasīju. Nu, kaut vai mēs paskatāmies tos pašus Virzas "Straumēnus" – es domāju, ka labāk Zemgales ainava nevienā grāmatā nav aprakstīta," uzsver Oļģerts Nikodemus. Šobrīd jaunā ainavu sadaļa Latvijas kultūras kanona tīmekļvietnē ir pieejama latviešu un angļu valodā, bet drīzumā būs lasāma arī vācu un krievu valodā.…

Kultūras rīts

1
Mani joprojām nebeidz sajūsmināt Rīga. Saruna ar mākslinieci Alisi Mediņu

vor 4 years

—

"Mani joprojām nebeidz sajūsmināt Rīga," atzīst skatītāju iemīļotā gleznotāja Alise Mediņa. Viņai jau ir daudz Rīgai veltītu darbu, un nu tiem piepulcēsies paši jaunākie, radīti pēdējā pusgada laikā. Rīga tajos šoreiz redzama rāmāka un klusāka nekā līdzšinējos viņas darbos, taču krāsu nianses un noskaņu gradācijas kopumā ir ļoti daudzveidīgas un izteiksmīgas. Alises Mediņas jaunās gleznas no 17. maija būs izstādītas galerijā "Jēkabs", bet skatītāji tās pagaidām varēs aplūkot tikai virtuālajā vidē. Gleznotāja neslēpj, ka viņai ļoti pietrūkst klātienes saiknes ar skatītāju, bet cerībā uz brīdi, kad tā atkal būs iespējama, viņa turpina aktīvi un regulāri strādāt. Un šobrīd klāt nācis vēl viens stimuls – pavasara atnākšana. Par jaunāko darbu atmosfēru savā ziņā jau labi liecina to nosaukumi. Piemēram, "Citrondzeltena pēcpusdiena" un "Karaliski zilais vakars". Tā kā darbi tapa pēdējā pusgada laikā, tad dažos samanāmas arī ziemas noskaņas, bet kopumā tie visi ir ar cerību uz pavasari – tā atzīst pati Alise Mediņa. Rīgas tajos redzama visos diennakts laikos, dažādos laika apstākļos, bet šoreiz varbūt skatīta ar nedaudz apcerīgāku skatu nekā līdz šim un arī no dažiem neierastiem rakursiem. "Mēs sarunājām ar vienu drona operatoru, puisi, kurš fotografē ar droniem, ka viņš man palīdzēs paskatīties uz Rīgu no citiem skatu punktiem. Kā jau pilsētas gleznotāja, es daudzus Rīgas stūrus un nostūrus jau esmu redzējusi, bet ir daudz jumtu, kurus es vēl neesmu redzējusi. Tad es domāju – ja jau ir 21. gadsimts, kad šādas jaunas iespējas ir izgudrotas, tad tās ir jāizmanto un jāpaskatās uz pilsētu no tāda skatu punkta, ko es parasti ikdienā neredzu. Tā mēs palidinājāmies mazliet pa Barona ielu un sabildējām," stāsta māksliniece. "Jā, es domāju, ka Rīga no visām pusēm – no apakšas un no augšas – vēl nemaz nav uzgleznota. Es gan esmu visu dzīvi Rīgā dzīvojusi, bet kaut kur nepazūd tā sajūta, it kā es būtu tūrists. Tāda mazliet sajūsma, kad tu ej un domā – jā, bet tiešām tik skaisti! Man patīk. Es uzskatu, ka vēl pavisam nav uzgleznota šī pilsēta." Elizabetes ielas stūris, skats uz izstāžu zāli "Arsenāls", parks pie operas un iela pie Nacionālā teātra – ir gleznas, kurās var nolasīt arī konkrētas vietas, bet pamatā Alises Mediņas gleznās Rīga ir tomēr vairāk noslēpumaina, kur arī konkrētais kalpo kā tēlains vispārinājums. Alisei raksturīgā maniere ir gleznot Rīgu bez cilvēkiem, tā tas ir arī šoreiz, kaut gan gleznotāja piebilst, ka vienu brīdi, kad Rīga realitātē patiešām bija pavisam tukša, viņai nebija omulīga sajūta. "Es gleznoju tādas klusās, mierīgās pilsētas ainavas bez cilvēkiem, bet tagad ir sajūta, ka tā ir patiešām noticis reāli, daudzviet ir tukšs, cilvēki nestaigā, un tad gandrīz vai gribas uzgleznot kādu baru ar cilvēkiem, pūļus, kuru nav. Tā laikam ir, ka mākslinieki pārsvarā grib to, kā nav," turpina Alise Mediņa. Dažās gleznās redzama arī Venēcija un citas gleznotājas sirdij tuvas vietas, par kurām šobrīd var tikai pasapņot, bet kā Covid-19 laika ieguvumu viņa min daudz tuvākus, bet agrāk nekad neīstenotus ceļojumus. "Šis gads ir iezīmējies ar to, ka ir pabraukāts tepat, pa to pašu Rīgu. Tad tu saproti, piemēram, ka tā īsti Juglā neesi bijis, atklāj, ka tur ir Strazdumuiža un vēl citi rajoni, tādas mazas apdzīvotas vietiņas apkārt Ķīšezeram. Vai, piemēram, Bolderājā tur ir tādas saliņas. Īstenībā to paralēlo realitāšu ir diezgan daudz Rīgā. Tu pats it kā dzīvo savā "burbulī" – vai tas ir centrs vai Pārdaugava, vai kas cits, un tad tev, piemēram, ir tāds stereotips, ka Ķengaragā gan laikam ir bīstami. Bet tad tu saņemies, aizbrauc un izrādās, ka tur arī ir jauka dzīve, cilvēki, pavasaris," skaidro Mediņa. Dažkārt cilvēkiem mēdz būt priekšstats, ka Covid-19 laiks gleznotāju dzīvi jau neko daudz neietekmē, jo viņi taču var mierīgi turpināt strādāt savās darbnīcās, bet tas ir ļoti maldīgs priekšstats, jo gleznotājiem akūti ir vajadzīga saikne ar skatītāju. Internetā publicēts darbs ne tuvu nespēj uzrunāt tā, kā apskatāms klātienē. "Tiešām ir liels iztrūkums saistībā ar atgriezenisko saikni, jo, protams, kad tu kaut ko radi, izliec no sevis, tu vēlies mazliet to enerģiju atgūt atpakaļ, ka tevi kāds uzmundrina. Es domāju, ka tas tā ir visiem radošiem cilvēkiem, ka ir vajadzīga atpakaļsaite," norāda māksliniece. "Lai tam stāvētu pāri, ir jābūt mazliet van Gogam. Viņš visā dzīves laikā kaut kādu vienu darbu pārdeva, un es nezinu, vai izstādes viņam vispār bija. Viņš bija stipri nenovērtēts dzīves laikā, bet viņš turpināja darīt. Nu, es godīgi teikšu, ka man bez tādas atpakaļsaites, pozitīva novērtējuma vai savu cilvēku satikšanas ir visai grūti strādāt. Tu nevari patikt visiem, bet vismaz tie cilvēki, kas ir tavējie, no viņiem noteikti vajag to atpakaļenerģiju iegūt. Bet, protams, iepriecina tas, ka šobrīd jau ir pavasaris un krāsas, kas ir vitāli svarīgas mums, vizuālajiem cilvēkiem, kam prasās pēc optimisma tiešām tīri fiziski krāsu veidā. Tas patiešām uzreiz stipri palīdz." Galerijai "Jēkabs" ar Alisi Mediņu ir jau ilglaicīga sadarbība, un šo viņas jaunāko veikumu galerijas vadītājs Jānis Piesis vērtē kā nedaudz atšķirīgu no viņas ierastā rokraksta. "Šajā darba cēlienā šķiet, ka tie darbi ir tādi smalkāk noskaņoti, tajos ir intīmāka gaisotne, pārdomas, tie ir šoreiz tādi ļoti smalki un jūtīgi. Mēs esam ļoti gandarīti, ka varam turpināt sadarbību un, kaut vai internetā, bet tomēr varam parādīt saviem līdzjutējiem Alises jaunos darbus. Jo mani vērojumi liecina, ka cilvēki šobrīd ir ļoti izslāpuši pēc mākslas un diezgan daudzi šobrīd izmanto pauzi savā dzīvē, pārmaiņas, lai pievērstos vairāk mākslai nevis tikai darba lietām un ikdienai, kā ierasts," saka Jānis Piesis.…

Kultūras rīts

1
Upīša muzejs daudzsēriju filmā «Meklējiet sievieti» pārtop par komunālo dzīvokli

vor 4 years

—

Kas ir veidojis Latviju tādu, kāda tā ir šodien? Šis būs viens no jautājumiem, ko risinās Armanda Zvirbuļa daudzsēriju filma "Meklējiet sievieti". Tā top pēc Andra Kolberga kriminālromāna motīviem. Tās centrā – kādas sievietes slepkavība, kas notiek uz 90. gadu sarežģītā laika fona, bet kuras saknes iesniedzas krietni senākā pagātnē, vēl dziļos padomju laikos. Filmu veido pārliecinoša profesionāļu komanda – līdzās Armandam Zvirbulim arī producente Arta Ģiga, operators Gints Bērziņš un citi savas jomas lietpratēji. Operators Gints Bērziņš izmēģina vairākus varaintus, kā nofilmēt galvenās varones Natas došanos pie dzīvokļa durvīm pa koridoru. Filmēšana notiek Andreja Upīša muzejā, kas daļēji pārtapis 1960. gadu komunālajā dzīvoklī. Tā iemītnieki ir arī vēl pavisam jaunā Nata ar savu māti un vectēvu, kurš ir atvaļināts Sarkanarmijas ģenerālis. Īsā, puķainā kleitiņā tērpta, ar gariem, blondiem matiem, kuriem pārsieta lente – galvenā varone Nata ir īsta 60. gadu meitene. Šajā dzīves posmā viņu atveido Valmieras teātra aktrise Diāna Krista Stafecka. Jau nobriedušākā vecumā Natas lomā savukārt redzēsim Madaru Zviedri (iepriekšējā uzvārdā Saldoveri). Filmas režisors Armands Zvirbulis stāsta, ka 60. un 70. gadi filmā ienāks kā galvenās varones nozīmīga dzīves daļa, kaut arī filmas tagadne būs 1995. gads. "Mēs atkāpjamies līdz pat 60. gadiem, mēģinot saprast, kā cilvēki, kas veidoja mūsu tautas revolūciju 1991. gadā, kā viņi līdz tam nokļuva un kas viņi vispār tādi bija," skaidro režisors. "Man liekas, mēs ļoti ātri aizmirstam, kā patiešām bija, mēs ļoti ātri "apaudzējam" savu atmiņu stāstos notikumus ar "rozīnītēm", "puķēm" vai drīzāk "pelavām", kā nu kuro reizi. Un šie notikumi kļūst ļoti, ļoti tāli no tā, kā bija. Protams, arī mums tā būs tikai versija. Bet tā ir iespēja atgādināt, ka Latvijas valsts tāda, kāda tā ir šodien, nav bijusi vienmēr, un varbūt tas, kas šodien ir labi, ir veidojies no kaut kā, kas savās izejas pozīcijās ir varbūt pat bijis ļoti apšaubāms, bet laiks jau visu nogludina un parāda lietas, kas ir tā vērtas un kas ir tajā mirklī likušās svarīgas, bet īstenībā ir ļoti maznozīmīgas." Filmēšanas pauzē ir liels prieks satikt Uldi Dumpi, kurš sēž 60. gadu interjerā un gaida nākamās epizodes filmēšanu. "Es esmu viens atvaļināts Sarkanarmijas ģenerālis, kas ir bijis latviešu strēlnieks. Vēl man ir jātiekas ar vienu pionieru pulciņu, kas nāks klausīties manus stāstus par varonīgajiem pilsoņu kara gadiem," atklāj aktieris. "Vēsture ir vēsture, tā vienmēr ir svarīga, un tā ir jāzina. Es tikai savos gados tagad secinu, cik ārkārtīgi ātri mēs daudz ko aizmirstam, iedomājamies, ka bija savādāk, un atrast to īsto taisnību, kā tad bija, ir diezgan sarežģīti. Es nupat lasīju tādu vienu dienasgrāmatu, kurā ir aprakstīts viens gadījums, kurā es arī pats biju klāt, un tas ir rakstīts tajās dienās, kad tas notika, nevis pēc gadiem, un jau tur ir nepareizi. Kā teica Bernards Šovs – ko teiks vēsture? Vēsture samelos. Kā parasti. Nu, ne jau vienmēr gan tā ir," spriež Dumpis. Pirms epizodes filmēšanas visiem bērniem, kas atveidos pionierus, studijā "Red Dot Media" medmāsa veic Covid-19 testus. Studijas otrajā stāvā atrodas arī grimētava un milzīga garderobe, kurā kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteine tieši tobrīd gludina 60. gadu skolēnu formas. "Šodien mums ir pionieri, 1968.–1969.gads, gatavojamies sapucēt pionieru meitenes, puišus un pionieru vadītāju. Šos senākos formas tērpus jau ir grūti atrast, tāpēc šoreiz tie ir aizlienēti no kolēģiem. Kaklauti mums ir no Ināras Kolmanes filmas "Mātes piens" aizlienēti, bet formas tērpi – no Lailas Pakalniņas filmas "Ausma"," stāsta Jūlija Volkinšteine. Grimētavā savukārt līdz ar Covid-19 laiku blakus visiem ierastajiem grimēšanas piederumiem atrodas arī kāda tur agrāk nebijusi ierīce – balts aparāts ar uzrakstu "Sterile Light", ar kura pielietojumu iepazīstina filmas producente Arta Ģiga. "Tas ir jaunums, citās filmās tā mums līdz šim nav bijis, bet šo es paspēju pagājušajā gadā Anglijā pirms breksita pasūtīt, tas ir speciāls sterilizators visām lietām, kam pieskaras grimētājs," atklāj Ģiga. Arta Ģiga atzīst, ka filmas centrālais periods – 90. gadi – no vides un interjeru viedokļa nav nemaz tik viegli uzfilmējami, jo ļoti daudzi cilvēki šo laiku atceras, bieži vien katrs savādāk, tāpēc filmas veidotājiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Viens gan ir diezgan droši – tas bija izteikts trako krāsu periods: "Toreiz bija "Pingvīna" saldējums neticamās krāsās, džinsi bija citā krāsā – gaišākzili, mati – lieli un zaļi, tā kā ar tiem 90.gadiem ir liels izaicinājums. Bet mēs meklējam," stāsta Ģiga. "Mēs jau esam filmējuši "Jantarnij bereg" – "Dzintarkrasts" – šajā sanatorijā, un var sanākt, ka tā ir pēdējā reize, kad tur ir filmēts pirms remonta, jo pēc mums – viņi arī izmanto kovidlaiku – remontē šo veco padomju laika interjeru, un kāds tas būs turpmāk, īsti nav zināms." Daudzsēriju kriminālstāstam "Meklējiet sievieti" būs septiņas sērijas, un tā pirmizrāde būs gada nogalē.…

Kultūras rīts

1
Top piemineklis Gunāram Astram

vor 5 years

—

Šoruden 90 gadu aprit mūsu nacionālās pretošanās simbolam Gunāram Astram. Viņš nodzīvoja tikai 54 gadus, gandrīz 20 no tiem pavadot padomju impērijas cietumos. Astra mūžībā aizgāja 1988. gadā, viņa nāves patiesie iemesli joprojām ir neskaidri. Pagājušā gada nogalē Saeima nolēma piešķirt līdzekļus – 100 000 eiro – šāda pieminekļa izveidošanai šogad, kad Astram aprit 90. gadskārta. Idejas virzītāji ir uzrunājuši tēlnieku Gļebu Panteļejevu, kurš jau izveidojis pieminekļa metu. Gunārs Astra ar savu dzīvi apliecināja, ka cilvēkam ir iespējams uzvarēt bailes un ka cilvēka garu ir iespējams nesalauzt pat tad, ja viņam jāiet mocekļa ceļš. Astra to gāja nelokāmi, viņš savu dzīvi veltīja cīņai par Latvijas brīvību. Tieši šo vēstījumu kā galveno tēlnieks Gļebs Panteļejevs vēlas akcentēt Astram veltītajā piemineklī, kam viņš jau izveidojis idejas metu. "Tā ir absolūti universāla vērtība, jo runa ir ne tikai par konkrēti Gunāra Astras dzīvi un viņa cīņu ar "milzi", jo tā bija cīņa ar "milzi", un viņš praktiski stājās viens pats pretī, to vajag arī saprast, ka viņš simbolizē tādu Dāvidu cīņā pret Goliātu, ja mēs runājam par vēsturiskām un reliģiskām paralēlēm," stāsta tēlnieks Gļebs Panteļejevs. "Bet tā ir pietiekami universāla parādība, lai vienkārši atgādinātu cilvēkiem par to, ka ir piemēri, kad bailes tika pārvarētas." Lai arī veltīts Gunāra Astras personībai, piemineklis iecerēts kā simbolisks vispārinājums, kas atklās, ka tieši gara spēks ir tas, kas maina arī fizisko pasauli. Pieminekli veidos divi pamatelementi – vertikāle, kas simbolizē drosmīgu un nesalaužamu garu, un horizontāle, kas atspoguļo, kā ar tā spēku var paveikt reālus darbus. Krusteniskajai konstrukcijai par pamatu ņemta hrestomātiskā fotogrāfija, kurā Gunārs Astra redzams strīpainajā arestanta tērpā. Viņa acis cieši raugās fotoobjektīvā, priekšplānā ir viņa rokas. "Tā bilde ir fantastiska, jo tur ir iekšā kaut kāda neiedomājama enerģija. Neskatoties uz to, kam šis cilvēks ir izgājis cauri, tur jūtams fantastisks spēks, kas izpaužas divās dimensijās. Viena ir seja – apgarota, labdabīga, bet vienlaikus skarba. Otra – rokas, kas simbolizē tieši to izdarīto, jo Gunārs Astra bija tas, kurš ne tikai domāja, saprata daudz ko, bet viņš arī darīja. Atšķirībā no ļoti daudziem citiem, kas domāja tāpat, bet nedarīja," skaidro Gļebs Panteļejevs. Pieminekli plānots uzstādīt pie kādreizējās LPSR Augstākās tiesas ēkas, kur savulaik Astru notiesāja, šobrīd tur atrodas Rīgas apgabaltiesa. Darbs pie projekta virzības notiek visciešākajā saistībā ar Astras cīņu biedriem, tuvniekiem un sabiedriskajām organizācijām, kas jau ilgus gadus rūpējas par Astras piemiņas aktualizēšanu. Gunāra Astras brālis Leons Astra atzīst, ka ir gandarīts, ka pieminekli veidos Gļebs Panteļejevs, tēlnieks ar vārdu, kura līdzšinējie veikumi ir tādi spēcīgi objekti kā vides skulptūra ''Melnais slieksnis'' pie VDK ēkas un piemineklis pulkvedim Oskaram Kalpakam. Leons Astra atzinīgi vērtē arī Panteļejeva ideju, kādam jābūt Gunāra Astras piemineklim. "Tas ir oriģināls risinājums. Piemineklis, manuprāt, ir ļoti atbilstošs vietai, arī tā vērsums ir precīzs – nevis ar seju pret durvīm, bet it kā izejot no tiesas nama. Koncepcija ļoti laba," uzskata Leons Astra. "Kopumā man šķiet, ka šis piemineklis ir ļoti svarīgs akcents mūsu tautas gara spēkam šodien. Lai arī šobrīd mēs esam nonākuši grūtos apstākļos, mums joprojām ir svarīgi uzturēt un attīstīt šo piemiņu, kas, manuprāt, liecina par pareizo vērtību uzturēšanu, neaizmiršanu mūsu tautā." Astras personība mums var palīdzēt arī dziļāk paraudzīties uz mūsu pēdējo 30 gadu vēsturi – uzskata publicists Arnis Šablovskis, kurš daudzus gadus publiskajā telpā aktualizē Astras un citu mūsu brīvības cīnītāju veikumu. "Valsts, kas ir izveidota, mēs nevaram to atzīt par gluži taisnīgu, un uz visa šī fona mums ir vajadzīgi kādi atbalsta punkti atkal. Mums ir vajadzīgs veids, kā mēs atgūstam patriotisma vislabākajā nozīmē dziļāko jēgu, un tādējādi Gunāra Astras personības aktualizācija mums var ļoti, ļoti palīdzēt. Runa ir par tām vērtībām, kas ir mūsos pašos, kas notiek ar mūsu pašu apziņu un sirdsapziņu," norāda Arnis Šablovskis. Pieminekļa mets ir izstrādāts, drīzumā Tieslietu ministrija, kas ir projekta virzītājs, vērsīsies pie visām atbildīgajām institūcijām, lai veiktu saskaņošanu par pieminekļa īstenošanu un iespējamo atrašanās vietu pie Rīgas apgabaltiesas. Ar apgabaltiesas vadību jau šai saistībā bijušas sarunas – stāsta tieslietu ministrs Jānis Bordāns. "Viņiem patika tā iecere, viņi arī bija ar tādu aizrautību par to, ka šī varētu būt tāda laba vieta un ar ļoti dziļu nozīmi. Reti kur ir pasaulē tiesas, kurām priekšā atrodas piemineklis notiesātajam. Citā vietā pazustu tik ļoti uzrunājošais konteksts. Visi darbi norit pozitīvi, bet tas prasa laiku," atzīst Bordāns. Plānots, ka pieminekli varētu atklāt 22. oktobrī, Gunāra Astras 90. dzimšanas dienā. Bet pats vēlākais termiņš ir 15. decembris, diena, kad Gunārs Astra LPSR Augstākajā tiesā teica runu, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot."…

Kultūras rīts

1
Botāniskajā dārzā – dzejas izrādes «Dziesmu dziesma» pirmizrāde

vor 5 years

—

Šī dzeja elektrizē, sniedz debešķīgu sajūtu – tā par Zālamana ''Augsto dziesmu'' saka aktrise Maija Arvena. Viņa saspēlē ar Andri Buli šo tekstu arī interpretēs jaunajā dzejas izrādē ''Dziesmu dziesma'', kuras pirmizrāde būs skatāma ceturtdien, 15. oktobrī, Botāniskā dārza Palmu mājā. Izrādes idejas autore un režisore ir Nadīne Bokovikova, līdzās aktieriem izrādē piedalās arī armēņu dziedātāja Asmika Bagojana un citi mūziķi. Izrāde gaidāma mūsdienām netipiski poētiska, kas aptuveni stundas garumā skatītājam ļaus nokļūt it kā citā pasaulē. Izrādei būs divi sastāvi – līdzās latviešu versijai būs arī krievu variants. Nedaudz sirreālā un pārlaicīgā noskaņā ieved izrāde, kurā Zālamana Augstā dziesma izskan starp eksotiskajiem augiem Palmu mājā. Aktieru uzdevums šoreiz ir dzeju runāt nevis pēc iespējas dabiskāk, bet gluži pretēji – deklamēt pēc iespējas poētiskāk, pat ar patosu – tāda bijusi režisores Nadīnes Bokovikovas iecere. Īpašu atmosfēru visam vēl piešķir Asmikas Bagojanas dziedājumi armēņu valodā, kā arī flautas un vijoles skanējums. Par īstenu baudījumu runāt Augstās dziesmas tekstu Knuta Skujenieka meistarīgajā atdzejojumā atzīst aktrise Maija Arvena. "Es esmu tik gandarīta, ka man bija iespēja iemācīties no galvas visu šo dziesmu, jo tā ir kā lūgšanas – tik skaisti! Un ja tu vēl saki to otram cilvēkam, savam mīļajam, cik viņš ir skaists, cik viņš ir brīnišķīgs, ka tu esi tik laimīga, ka ir tāds cilvēks tavā dzīvē! Un vēl tajā skaistajā dzejā, kas pilnīgi elektrizē. Tā ir ļoti īpatnēja, debešķīga un vienreizēja sajūta pašam," saka Maija Arvena. Andris Bulis atzīst, ka teksts ir arī tik ietilpīgs un simbolisks, ka teju katrā mēģinājumā viņš tajā atklāj ko jaunu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem viņam ir režisores uzstādījums, ka dzeja šoreiz apzināti jādeklamē ļoti poētiski, kas ir pretēji visiem mūsdienu uzskatiem, bet arī tas ar katru mēģinājumu viņam izdodas labāk. "Teksts ir ļoti poētisks, ļoti erotisks, bet tā erotika ir nevis tā kā mūsdienās – ļoti tieša un konkrēta, bet ļoti tēlaina. Man ir ļoti garš apraksts, kā es redzu sievieti, un šodien tas jau ir liels izaicinājums sievietei teikt tik daudz komplimentu tādā pārmērīgā patosā. Es vienu vakaru pamēģināju mājās sievai noskaitīt vienu virkni komplimentu par to, kāds ir viņas deguns, un viņa ilgi uz mani skatījās, vai ar mani viss ir kārtībā," stāsta Bulis. "Tā kā mēs dzīvojam citā laikā, bet mīlestība, poēzija, iekāre, seksualitāte nav zudusi, es ceru, tāpēc es domāju – Palmu mājā varētu būt interesanti. Kopā ar mūziku, ar dzīvo izpildījumu, ar armēņu dziesmām, kas dod tādu mistisku noskaņu, arī vijole, flauta. Kad armēņu dziedātāja Asmika iedziedas, man skudriņas skrien, un vēl šīs dienas kontekstā, kas notiek Armēnijā un Azerbaidžānā..." Šādā tik intīmā izrādē īpaši svarīga veiksmīga aktieru izvēle un saspēle, un par to abiem līdzīgs viedoklis. "Es uzskatu, ka viņš ir īstais Zālamans, man pat grūti iedomāties kādu citu aktieri Latvijā, kurš varētu būt Zālamans," saka Arvena. "Man ar Maiju ir interesanti. Es esmu augumā fiziski stipri garāks par Maiju, un kaut kā manī iezogas tāda solomoniska sajūta, ja tā drīkst teikt, ka viņš ir tāds varens un viņa tāda maza, un viņa arī saka – es maza, tumša, saulē apdegusi, un tad rodas tāda kā tēvišķa sajūta arī, ka gribas viņu pasargāt. Viņa saka – mani noķēra sargi, un es skatos uz viņu, un man gribas viņu samīļot un, kad es viņu samīļoju, viņa pazūd manos apskāvienos," turpina Bulis. Augstajā dziesmā ikviens var atrast arī savas mīlestības atspulgu, un tas var būt visdažādākais. Izrādes idejas autore, režisore un arī lomas tēlotāja krievu versijā Nadīne Bokovikova to uztver kā simbolu citu attiecību stāstam, bet aktieriem dodo brīvu izvēli spēlēt savu versiju. "Tā ir cilvēka saruna ar Dievu manā skatījumā, bet aktieriem es šo savu skatījumu neesmu stāstījusi, gribu, lai viņi spēlē, kā viņi to redz. Jā, bet, no manas puses, tas nav sievietes un vīrieša stāsts, tas ir vairāk kaut kas garīgs. Kaut ko līdzīgu mēs jūtam, kad lūdzam Dievu," skaidro Nadīne Bokovikova. Dzejas izrādes ''Dziesmu dziesma'' pirmizrāde Botāniskā dārza Palmu mājā notiks ceturtdien, 15. oktobrī, vispirms būs skatāma latviešu versija un pēc tam arī krievu, kurā Nadīne Bokovikova saspēlēsies ar Jevgeniju Ļeonovu.…

Kultūras rīts

1
Ģertrūdes ielas teātra izrāde «Vinils» - filozofisks skats uz bērnības pieredzi

vor 5 years

—

Kādas pēdas mūsos atstāj bērnības pieredze, kā mēs katrs pieaugam un maināmies – šos jautājumus pārdomāt aicinās jaunais iestudējums Ģertrūdes ielas teātrī, kam pirmizrāde skatāma 15. septembrī. Izrāde saucas "Vinils", un režisore Arnita Jaunsubrēna to veidojusi ciešā sadarbībā ar aktrisēm Antu Aizupi un Ievu Džindžu. Luga "Sniegbaltītes skola" tapa 1952. gadā pēc Maskavas Leļļu teātra pasūtījuma. Tās autors ir krievu rakstnieks Georgijs Landaus. 1954. gadā to iestudēja arī Latvijas Radioteātris, un vēlāk tā vairākkārt tika izdota arī vinila platē. Vairākām paaudzēm tā bija ļoti iemīļota, jo izcili meistarīgi dažādu dzīvnieciņu lomas tajā izspēlēja nu jau leģendāri aktieri – Vera Singajevska, Velta Skurstene, Harijs Avens un citi. Plate "Sniegbaltītes skola" bija viena no dārgajām piemiņas lietām, ko, pārceļoties uz dzīvi Vācijā, sev līdzi paņēma arī režisore Arnita Jaunsubrēna. ""Sniegbaltītes skola" – ar to tiešām bija tā, ka man nebija sev jāprasa – jā vai nē, tas bija uzreiz tā – caps! Tā jāved līdzi, jo es esmu uzaugusi ar to plati, tā ir mana bērnība. Man bija daudz plašu, bet tā "Sniegbaltītes skola" mani ļoti uzrunāja kā bērnu, un patiesībā tās attiecības ar dzīvniekiem mani pavada visās manās izrādēs kā tēma," stāsta režisore. Plate tagad bijusi arī impulss, lai taptu izrāde "Vinils". Tā nav lugas iestudējums, bet gan filozofisks skats uz to, kādas pēdas mūsos atstāj bērnības iespaidi, kas ar tiem notiek un kā tie mainās, mums pieaugot. "Izrāde balstās tekstā, kas ir uzrakstīts, apskatot plati no dažādām pozīcijām. Arī kritiski, tas arī uzreiz ir jāpasaka, jo plates teksts tomēr ir rakstīts 50. gados, ja mēs padomājam atpakaļ – 50. gadi pēc Otrā pasaules kara... Tādā ziņā es mēģināju pētīt, kāda varbūt bija motivācija tajā laikā šādam stāstam bērniem. Par tādu iekļaušanu. Ir jāiekļaujas kaut kādā sistēmā, kas ir lielāka par vienu indivīdu vai individualitāti," turpina Arnita. "Tas materiāls tapa kā salīdzinājums – kā es kā bērns uz to skatījos un kā es kā pieaudzis cilvēks tagad uz to skatos. Pēc tam es šo tekstu un pārdomas atvedu uz Rīgu un tām pieslēdzās arī Anta un Ieva, un tālāk šis skats paplašinājās ar vēl diviem abu aktrišu skatiem." Atšķirībā no Arnitas Jaunsubrēnas aktrises Anta Aizupe un Ieva Džindža ar lugu līdz šim nebija pazīstamas, kaut kur dzirdēts bija vienīgi tās populārais muzikālais motīvs. "Viss, ko es atceros no savas bērnības, ir tā dziesmiņa "Zvēri skolā grib iet". Bet es neatceros, ka es to pašu pasaku būtu klausījusies. Bet, protams, tagad, kad mēs sākām strādāt, es noklausījos un īstenībā sapratu, cik ļoti viss ir mainījies. Ikdienā mēs varbūt par to nemaz tā nepadomājam," saka Anta Aizupe. Ja pirms 60 un 30 gadiem vai arī pat vēl nesenākos laikos lugu lielākā daļa klausītāju, visdrīzāk, uztvēra kā pamācošu stāstiņu, kāpēc bērniem tik svarīgi iet skolā, un arī nepaklausīgā Vilcēna pāraudzināšanu viņi uzskatīja par pamācošu notikumu, tad no mūsdienu viedokļa tas jau tiek vērtēts krasi atšķirīgi, pārdomās dalās aktrises Anta Aizupe un Ieva Džindža. "Man te bija pirms tam viens projekts par skolu, par skolēniem, par mobingu. Un tad nu tagad man liekas, ka šajā lugā tiek uzskaitīts viss, kā nevajag darīt. Viss, kā nepalīdzēt iejusties kādam bērnam skolā," spriež Aizupe. "Arī sajūtas līdzīgas kā Antai. Tā doma par iekļaušanu. Kā mēs iekļaujam viens otru, jo īpaši citādos, savādos. Tos, kas uzvedas vai domā savādāk nekā lielākā daļa. Tas man šai saistībā izvirzījās kā liels jautājums," papildina Ieva Džindža. "Vienkārši viss, viss ir apgriezies kājām gaisā. Arī tāda publiska pārmācīšana, kas šajā lugā ir jāpiedzīvo lugas antivaronim Vilcēnam, tas vispār ir kaut kas nepieļaujams mūsdienās," uzskata Aizupe. Izrāde gan tik ļoti necentrēsies uz dažādu laiku audzināšanas metožu salīdzināšanu, tās galvenais mērķis ir aicināt katru skatītāju aizdomāties par savu individuālo pieaugšanu, un bērnības iespaidu ietekmi uz mūsu tālāko dzīvi, uzsver režisore Arnita Jaunsubrēna. "Mēs dalāmies savā pieredzē par savu pieaugšanu un par tām tēmām, kas mums ir svarīgas, bet es ļoti ceru, ka tās tēmas var aizstāt arī ar citām tēmām, kas ir arī citiem skatītājiem svarīgas, un varbūt viņi var aizņemties mūsu vēlmi kaut ko mainīt, labot vai paskatīties uz savu situāciju, un to arī darīt savā dzīvē," norāda režisore. Arnitas Jaunsubrēnas veidotā jauniestudējuma "Vinils" pirmizrāde Ģertrūdes ielas teātrī skatāma otrdien, 15. septembrī.…

Kultūras rīts

1
Ar ko īpašs Džoisa «Uliss»? LU Zinātņu mājā notiks rakstniekam un romānam veltīta konference

vor 5 years

—

Īru rakstnieka Džeimsa Džoisa pirms gandrīz 100 gadiem sarakstīto romānu "Uliss" mēdz dēvēt par 20.gadsimta literatūras šedevru, modernisma etalonu, kas atstājis neizdzēšamas pēdas pasaules literatūrā. Taču līdzās cildinātājiem tam ir arī plašs noliedzēju loks, kas to atzīst par visu laiku garlaicīgāko un murgaināko romānu. Latviešu valodā Džoisa veikumu varam iepazīt izcili meistarīgajā Dzintara Soduma tulkojumā. Gan šim tulkojumam, gan citām "Ulisa" ietekmēm uz latviešu valodu un kultūru būs veltīta konference, kas notiks 16. jūnijā Latvijas Universitātes Zinātņu mājā. Konferences diena nav nejauša, jo 16. jūnijā daudzviet pasaulē atzīmē tā saukto Blūma dienu, jo romāna darbība norit tieši šajā datumā un tās galvenais varonis ir Dublinas ebrejs Leopolds Blūms. "Ulisa" radio iestudējums aktiera Inta Burāna lasījumā un režijā ierakstīts 1989.gadā, jo pirms tam – padomju gados – romāns Latvijā bija aizliegts. Slepenībā gan to interesenti vienalga lasīja, jo Latvijā no rokas rokā cirkulēja Dzintara Soduma Zviedrijā izdotais tulkojums. Latvijā pēc neatkarības atgūšanas "Uliss" piedzīvojis divus izdevumus. Par līdzšinējo tulkojumu vēsturi, to nozīmi un ietekmi uz latviešu valodu un kultūru tiks runāts arī Džoisam un "Ulisam" veltītajā konferencē. Ņemot vērā, cik neordināra ir Džoisa vēstījuma maniere, tulkot romānu ir gandrīz neiespējamā misija, bet tiek uzskatīts, ka Dzintaram Sodumam tas izdevies izcili meistarīgi. Ar ko tad tik īpašs vispār ir "Uliss"? Arī šo jautājumu aktualizēs konference. Romānā it kā nenotiek nekas sevišķs. Tajā aprakstīta viena diena, 16.jūnijs, Dublinas ebreja Leopolda Blūma dzīvē. Pie tam ļoti detalizēti izklāstītas arī visikdienišķākās cilvēka izpausmes – sarunas, cilvēka galvā esošā nemitīgā domu plūsma, fizioloģiskie procesi. Taču - tas ir tikai virspusējais slānis, zem kura ir ļoti dziļa odere, ko saprast var arī ļoti dažādi un daudzpusīgi. Literatūrzinātnieks, Latvijas universitātes profesors Ojārs Lāms uzsver, ka viena no atslēgām ir romāna nosaukums "Uliss", kas ir vārda "Odisejs" latīniskā forma. "Ulisu" arī veido 18 epizodes, kas katra atbilst epizodēm Homēra "Odisejā", tikai šajā gadījumā Odiseja mītiskais ceļojums izstāstīts caur vienkārša vidusmēra iedzīvotāja vienas dienas notikumiem. "Tā ir vienkārša ikdiena, kādu mēs katrs piedzīvojam, kas ar mums notiek, bet šajos ikdienišķajos notikumos Džoiss saskata šo pārlaicīgo, mītisko pamatu un redz katrā cilvēkā to Odiseja atblāzmu. Un tas ir tas absolūti vienreizējais, kas šo romānu arī padara tik īpašu. Un, protams, arī tā romāna poētika, nu ļoti neparasta romānam," skaidro Ojārs Lāms. Šis mītiskā un bioloģiskā apvienojums "Ulisā" atspoguļo Džeimsa Džoisa centienus aptvert universu – tā par romāna būtību teikusi latviešu trimdas rakstniece Aina Neboisa. Interesanti, ka katra romāna nodaļa ne tikai sarakstīta citā valodas stilistikā, bet katrai nodaļai atbilst noteikta krāsa, noteikta mākslas joma, kā arī noteikts cilvēka orgāns, piemēram, 7.nodaļa simbolizē plaušas, 12.nodaļa – muskuļus, bet pēdējā nodaļa – dzimumorgānus. Džoisisko rakstības manieri līdz šim vienīgajam latviešu valodā izdevies pārkost Dzintaram Sodumam, daudzi viņa tulkojumu uzskata par ģeniālu, ko būtu grūti pārspēt, bet konferencē tiks runāts arī par iespējamo jauno tulkojumu. Valodnieks, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Veisbergs Soduma veikumu, sevišķi pēdējo variantu, uzskata par ļoti labu, tomēr pēc viņa domām – tas ir tikai ieguvums ja šādiem lieliem darbiem rodas vairāki tulkojumi, ja vien ir cilvēki, kas vēlas un spēj to īstenot: "Pastāv pat tāds uzskats, ka šie lielie darbi ir jātulko katrus piecdesmit gadus, jo mainās valoda, mainās uztvere, mainās tas, kā mēs saprotam to, kas tur ir bijis, un, protams, katrā tulkojumā ir tulkotāja paša devums jeb paša izpratne par to, kas tiek tulkots. Ja mēs palūkojamies atpakaļ, piemēram, mēs tāpat varam runāt par Raiņa "Faustu". Tas ir ļoti interesants tulkojums, bet kad parādās Bisenieka tulkojums 100 gadus vēlāk, tad mēs varam piemēram salīdzināt šos tulkojumus. Un ir daudzi cilvēki, kas saka, ka Bisenieka tulkojums ir precīzāks, labāks, savā ziņā modernāks un daudz tuvāks Gētes oriģinālam. Jo Raiņa tulkojums ir ļoti rainisks, Rainis pats ir liels dzejnieks, un tāpēc faktiski viss, kas no viņa rokas ir tulkots, ir ar ļoti lielu viņa nospiedumu," stāsta Andrejs Veisbergs. Protams, Dzintara Soduma tulkojums arī vienmēr paliks kā ļoti nozīmīga vērtība un īpaša, neizdzēšama kultūras zīme mūsu literatūrā. Viņa veikums daudz tiks izcelts arī šīs nedēļas konferencē, un rakstniece Nora Ikstena nolasīs arī fragmentus no sava jaunā romāna "Ūdens mirdzēšana", kas ir ceļojums cauri laikiem un kura galvenajā varonē Marijā var sazīmēt daudz no pašas autores piedzīvotā un viņas dzīvē svarīgiem cilvēkiem, no kuriem viens nešaubīgi bija Dzintars Sodums. Rakstniece vēl pirms konferences arī ar Latvijas Radio padalījās kādā grāmatas fragmentā. Nora Ikstena fragmentus no sava jaunā romāna lasīs rīt notiekošajā konferencē, kas veltīta Džeimsa Džoisa "Ulisam", tā ietekmei uz latviešu valodu un kultūru. Konference sasauksies arī ar citviet pasaulē svinēto Blūma dienu, kas nodēvēta romāna galvenā varoņa vārdā un ko atzīmē tieši 16.jūnijā, kad arī notiek romāna darbība.…

Kultūras rīts

1
Ar pirmizrādi «Stāsts par MĪ...» darbu sāk «Willa teātris»

vor 6 years

—

Cilvēka dzīvē nav nekā svarīgāka par divām lietām – mīlēt un būt mīlētam. Šī vispārzināmā atziņa ir galvenais vadmotīvs jaunajā izrādē „Stāsts par MĪ…”, ko iestudējis Varis Piņķis un ar ko 17. februārī tiks atklāts jaunais neatkarīgais „Willa teātris”, kas darbojas fon Stricka villā. Izrādes pamatā ir Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas uz dokumentāliem notikumiem balstīts stāsts par kādas sievietes ļoti neparasto mūža mīlestību, kas deva viņas dzīvei jēgu un patiesu piepildījumu. Lomas izrādē spēlē jaunā aktrise Elīna Bojarkina un Edgars Samītis. „Jūs taču redzat - te visapkārt viss ir tik daiļrunīgs. Griezies, uz kuru pusi gribi, visur rosās fantāzija. Skatītāju vietu mums būs pāri par 80,” saka Varis Piņķis. Stricka villas zāle, kur tiks spēlētas izrādes, savdabīgās atmosfēras ziņā šķiet pat ļoti piemērota vieta teātrim. „Šeit būs no augšas skatītāju rindas. Un šeit mums būs improvizēts, pamests kultūras nams, tādas solu rindas, un aktieri darbosies starp šīm solu rindām, izspēlējot savu varoņu dzīvi. Tālāk ir redzama skaistā, brūkošā veranda, kas būs kā viņu atmiņu zona, un tajā varēs redzēt arī video ar padomju reālijām,” rāda režisors. Izrādes stāsts tātad aizvedīs uz padomju laiku. Tās centrā būs Viņa un Viņš – kāds ļoti neparasts pāris ar smagām pagātnes pieredzēm, kas atrod dzīves piepildījumu īstā mīlestībā. Izrādes pamatā Varim Piņķim ļoti tuvās autores, Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksejičas stāsts, balstīts dokumentālos notikumos. Sākotnēji režisors gribējis spēlēties ar izrādes formu, bet stāsts tam nav ļāvies, pieprasot pavisam vienkāršu spēles veidu. "Es pat smejos, ka mūsu izrāde būs nemoderna. Kaut kādā ziņā ļoti godīga. Mēs sākumā gribējām ieviest atsvešinātāku stilistiku, poetizēt kādas lietas, bet tad mēs sapratām, ka tas viss ir lieks, jo mūsu gadījumā nav citas vērtības kā viena cilvēka dzīvesstāsta unikalitāte. Tā sievietes valoda ir varbūt banāla vai sentimentāla, bet tas ir viņas vienīgais dārgums, kas viņai ir, un tā ir tā galvenā vērtība,” turpina Piņķis. Režisoram svarīgi, ka stāsts ļauj runāt par viņa vecāku un vecvecāku paaudzi, kuru dzīvēs tieši vai pastarpināti bieži vien ļoti traumatisku pieredzi atstājis karš, režīms, izsūtīšanas un citi notikumi. Arī šī stāsta varonis Gļebs pavadījis 12 gadus Staļina gulaga lēģerī, izejot cauri ellei zemes virsū, zaudējis veselību, bet saglabājis cilvēcību un milzu gara spēku, ko viņā novērtē viņam it kā pilnīgi neatbilstošā jaunā sieviete. "Šis te mūsu pāris – trīsdesmitgadīga sieviete, ziedoša, satiek tādu zem sešdesmit gadiem onkuli, ja to tā var nosaukt, pusaklu, ar aizdusu, un starp viņiem dzimst īsta un vitāla mīlestība," skaidro režisors. "Ja tā pavisam konkrēti – mēs runāsim par banālu, vienkāršu un reizē arī par vissarežģītāko lietu – par vēlmi mīlēt un vēlmi būt mīlētam. Kā nu mums katram dzīvē ar to iet un kā mēs ar to mākam eksistēt." Sievietes lomā redzēsim jauno aktrisi Elīnu Bojarkinu. Viņa atzīst – mūsdienu jaunam cilvēkam ir ļoti grūti aptvert smagās pieredzes, kam iepriekšējās paaudzes gāja cauri, un spēja arī pēc tām sevī saglabāt cilvēcību un mīlestību. Viņa pieļauj, ka viņas atveidoto varoni Gļebā piesaista tieši viņa cilvēciskais lielums. „Sākumā, kad viņa ar šo cilvēku satiekas, viņa kaut kādā ziņā viņam pretojas, jo viņa nesaprot, kas ir tas, kas viņu velk pie šī cilvēka. Jo viņa tomēr ir jauna, plaukstoša, ziedoša būtne. Bet tomēr šis cilvēks ar to savu patiesumu, ar to, ka viņš neliekuļo, bet ir tāds, kāds ir, arī viņu „paņem”, viņa iemīlas. Tā nav tāda ne romantiskā, ne kaislīgā mīlestība, tā ir kaut kāda garīga mīlestība,” stāsta Bojarkina. Gļebu atveidos Edgars Samītis, kurš strādājot pie lomas, daudz pētījis Okupācijas muzeja materiālus un lasījis intervijas ar cilvēkiem, kuri piedzīvoja līdzīgus likteņus. „Lasot to stāstu, bija sajūta, ka tas ir par lieliem cilvēkiem, par tādiem, kas spēj stāvēt pāri kaut kādai sīkmanībai. Bet tas laikam ir iespējams tāpēc, ka ir šāda dzīves pieredze," spriež aktieris. "Knuts Skujenieks ir tāda liela personība, kurā var atrast ko ļoti līdzīgu manam atveidotajam varonim, tikai Skujenieks ir liels dzejnieks, bet mans varonis ir, ja tā var teikt, vienkāršāks cilvēks." Lai arī stāsts ir par mīlestību, izrādes veidotāji mazliet gribējuši notušēt šī vārda lielo patosu, tāpēc izrādei dots nosaukums „Stāsts par Mī..”, ļaujot katram skatītājam pašam šo aprauto vārdu turpināt. Iestudējuma pirmizrāde „Willa teātrī”, kas darbojas fon Stricka villā, skatāma šovakar un ar to arī tiek atklāta „Willa teātra” darbība.…

Kultūras rīts

1
Režisors Klāvs Mellis: «Fake News!» būs diezgan viltīga izrāde

vor 6 years

—

Ko sevī ietver viltus ziņu jēdziens? Vai pastāv instrumenti, kā viltus ziņas var atpazīt? Cik liela ietekme tām ir Latvijā? – par šiem un citiem šobrīd ļoti aktuāliem jautājumiem aicinās aizdomāties teātra trupas „Kvadrifrons” jaunā izrāde „Fake News!”, kam pirmizrāde Rīgas cirkā būs piektdien. Izrādes idejas autors un dramaturgs ir Evarts Melnalksnis, bet režisors – Klāvs Mellis. Strādājot pie izrādes, radošā grupa pārliecinājās, ka izvēlētais temats ir nozīmīgs, interesants, dažbrīd uzjautrinošs, bet arī ļoti, ļoti sarežģīts. Turklāt, kā norāda režisors Klāvs Mellis, izrāde būs viltīga. „2009.gadā Sēļu pagastā Mazsalacā nokrita meteorīts un radīja 20 metrus platu un 14 metrus dziļu krāteri." "Nu, protams, tas fakts, ka Latvijā cilvēki daudz vairāk lasa grāmatu „Mein Kampf” nekā Hariju Poteru." "Jā, pastāv tāda teorija, ka Latviju vada tāda Satversmei neatbilstoša organizācija kā Koalīcijas padome." Šādus un līdzīgus apgalvojumus priekšā cels izrādes dalībnieki. Pilnīgi safabricējumi un pilnīgas muļķības mīsies ar ziņām, ko ļoti grūti objektīvi novērtēt, lai strikti ierindotu patiesības vai nepatiesības kategorijā. Šāds stāstu sajaukums kā izrādes forma izraudzīts tādēļ, ka tieši tāds arī ir publiskajā telpā un patiesību no tā izlobīt bieži vien ir vēl daudz grūtāk, nekā mēs domājam. Šis ir arī viens no secinājumiem, pie kā nonākuši izrādes veidotāji. „Katru reizi šī izrāde būs tāda daļēji improvizēta, jo ir ļoti daudz stāstu no pilnīgi visādiem laikiem – gan vēl pirms Kristus laikiem, gan viduslaikiem, gan šodienas, ko mēs esam sakolekcionējuši. Tos kaut kādā mērā varētu dēvēt par ziņām un kaut kādā citā mērā varētu dēvēt par viltus ziņām, bet zināmā mērā mēs tajā izrādē arī tematizējam to, ka atšķirība starp īstām ziņām un viltus ziņām ir ļoti trausla un subjektīva, jo bieži vien attieksmi nosaka mūsu vērtību sistēma vai kas tamlīdzīgs. Tā kā ir diezgan grūti un pat samērā augstprātīgi pateikt – lūk, šī ir tā viltus ziņa, bet šī ir tā patiesā, tāpēc mūsu izrādē tās kaut kādā ziņā miksēsies, dzīvos kopā, un mēs īsti arī tās nekomentēsim, lai skatītāji paši cenšas saprast, kas tad ir īstas, kas nav īstas no šīm ziņām,” stāsta režisors Klāvs Mellis. Izrāde balstās Latvijas Kultūras akadēmijas studentu veiktā pētījumā par viltus ziņu jēdzienu, kas izrādes veidotājiem bija ļoti labs pamats. Tāpat idejas viņi guva arī speciāli sarīkotā diskusijā „Māņi galvās un uz skatuves”, kurā tikās ar jomas ekspertiem. Izrādes dalībnieki atzīst - ja sākotnēji viņiem bija, tā teikt, ierindas cilvēka viedoklis par to, kas ir viltus ziņas, un viņi bija diezgan pārliecināti par savu labo medijpratību, tad tagad viņi ieguvuši citu skatu punktu, pie tam tas ir katram atšķirīgs, stāsta izrādes dalībnieki Andris Kaļiņins un Arīna Buboviča. „Man liekas, ka process paplašināja manu redzesloku. Strādājot ar materiālu, pārsteidzošākais bija vērot, cik tālu vispār var aiziet cilvēka fantāzijas," saka Buboviča. „Ja Arīna atzīst, ka viņai tas ir paplašinājis redzesloku, tad man ir sajūta, ka man tas ir sašaurinājis. Jo tagad man liekas, ka viss ir meli. Starp daudzām izdomātām lietām man jebkurš īsts virsraksts arī šķiet melīgs, jo neko jau tā patiesi objektīvi nemaz uzrakstīt nevar,” uzskata Kaļiņins. Reinis Boters kļuvis daudz vērīgāks un acīgāks arī pret tiem medijiem, kurus viņš līdz šim patērējis, daudz neaizdomājoties. Tagad viņš ir daudz kritiskāks un daudz vairāk cenšas sekot ziņu izcelsmei. „Ir ļoti viegli šajā informācijas pārpilnībā uzķerties uz tādām lietām, kas tevi aizskar vai liekas svarīgas,” atzīst Boters. Reini Boteru izrādes tapšanas laiks darījis arī pieņemošāku pret citu cilvēku viedokļiem, lai arī cik tie viņam šķistu dīvaini vai pat nepieņemami. Līdzīgas pārdomas ir arī Ancei Strazdai un, viņasprāt, plašāka skatījuma atklāšana arī ir izrādes galvenais mērķis. „Mērķis ir dot iespēju paskatīties uz informāciju no abām pusēm, no kurām viena uzskata, ka šis konkrētais fakts ir „feiks”, bet ir otra tikpat liela daļa, kas uzskata, ka tā ir pilnīga patiesība. Un, kad skatītājam acu priekšā ceļ teju vienlaicīgi abus viedokļus, kas eksistē vienā laikā un telpā, var veidoties varbūt atšķirīgāks redzējums no tā, kā viņš līdz šim ir domājis,” skaidro Ance Strazda. Iestudējums nebūs veidots kā klasiska teātra izrāde, aktieri tajā vairāk darbosies kā stāstnieki, priekšā ceļot stāstus, ko Klāvs Mellis raksturo kā gluži apdullinoši dažādus. „Kaut kā gribējās radīt to sajūtu, ka tas ir tāds bezgalīgs „Facebook”, ko tu vienkārši skrollē no sākuma līdz galam, kas nekad nebeidzas, šī informācijas plūsma vienkārši tevi ievelk, un tu vairs vienkārši nesaprotu, kur tad ir tā patiesība un kur nav. Bet reizē izdarīsim tā, ka būs tādi atsvaidzinoši iestarpinājumi, būs arī dziesmiņas un dejiņas, un viss notiks. Tā būs diezgan tāda viltīga izrāde,” atklāj režisors. Klāva Meļļa veidotā iestudējuma „Fake News!” pirmizrāde Rīgas cirkā būs skatāma piektdien, 15.novembrī.…

Kultūras rīts

1
Top iluzionistu Pecolli jaunā izrāde «Ah...Liz»

vor 6 years

—

Atraktīvi cirka numuri uz krēslu piramīdas, akrobātiski triki „atslēgas caurumā” un lustras iekšpusē, kā arī burvju triki ar cepurēm – tas viss sagaida jaunajā iluzionistu Pecolli izrādē „Ah… Liz”, kam šīs nedēļas nogalē būs pirmizrādes Rīgas Kongresu namā. Izrāde veidota pēc Luisa Kerola grāmatu „Alise Brīnumzemē” un „Alise Aizspogulijā” motīviem, tajā savienoti teātra, cirka un iluzionisma mākslas elementi. Izrādē piedalās mākslinieki no Amerikas, Itālijas, Ukrainas un Krievijas, mūziku komponējis Enzo de Roza no Kanādas, bet tērpus veidojusi Elita Patmalniece. Tikko no Krievijas ieradušies divi mākslinieki – Alises un Cepurnieka lomu atveidotāji – un pirmais darbs viņiem ir – piemērīt savu personāžu tērpus. Elitas Patmalnieces mudināti, ātri vien abi jaunieši iegūst pavisam citu veidolu, nekā ieradušies. Alises tērps ir meitenīgs, kruzuļains, dažādām krāsainām lentītēm apšūts un ar zilu pieguļošu vestīti. Cepurnieka tērps savukārt – dzelteni melni rūtots uzvalks ar mežģīņainiem volāniem piedurkņu galos. Neatņemama viņa tēla sastāvdaļa ir cepure. Elitas Patmalnieces versijā veidota no trim cepurēm, kas atrodas viena virs otras. Kopumā Elita Patmalniece izrādei veidojusi piecus tērpus. Līdz šim bija redzējusi Tima Bērtona filmu pēc Luisa Kerola darbu motīviem, bet tagad, strādājot pie izrādes, rūpīgi iedziļinājusies pamatmateriālā. „Man bija uzdevums izveidot piecus tērpus – Alisei, Cepurniekam, Trakajam Zaķim, Zaķim un Cilvēkam-orķestrim. Man bija interesanti iepazīties ar šo darbu. Es biju redzējusi agrāk filmu, bet pašu oriģināldarbu es nebiju lasījusi. Nu tad tagad es sapirkos grāmatas un sapratu, ka tiešām ļoti ietilpīga šī pasaka. Un kaut kā vienkārši tad, kad tu izlasi to pasaku, tad tu zīmē,” saka Elita Patmalniece. Jau tērpu uzmērīšanā viena ar otru mijas vairākas valodas, un tas labi atspoguļo šīs izrādes starptautisko raksturu – tajā piedalās mākslinieki no Latvijas, Amerikas, Itālijas, Ukrainas un Krievijas. Mūziku speciāli izrādei komponējis Enzo de Roza no Kanādas. Izrāde būs teātra, cirka un iluzionisma mākslas sintēze. Tā sastāvēs no numuriem, ko savienos teatrāls stāsts, kam iedvesma gūta no Luisa Kerola grāmatās aprakstītajiem notikumiem un vidēm, kā Maģiskais dārzs, Karalienes pils un trakā Tējas ballīte. „Tātad teātris-cirks. Trakajā Tējas ballītē mums būs unikāls mākslinieks, akrobāts no Amerikas, kurš taisīs piramīdu no krēsliem un pašā piramīdas augšpusē rādīs neticamus trikus. Tad būs gaisa akrobāte no Krievijas, kurai būs ļoti skaists numurs „atslēgas caurumā” un gaisa akrobātikas numurs pie lustras – gan zem lustras, gaisā karājoties, gan lustrā iekšā. Tā būs tāda ļoti krāšņa lustra Karalienes pilī," stāsta izrādes idejas autore un režisore Dace Pecolli. "Cepurnieks būs iluzionists un žonglieris no Krievijas. Lidināsies pa skatuvi Karaliene, pa gaisu lidos galdiņi. Būsiet liecinieki Alises Brīnumzemē pārvērtībām, kad viņa paliks maziņa un kad viņa paliks liela. Tad notiks burvju triki ar cepurēm. Būs arī akrobāti no Ukrainas. Viņi būs Kāršu cilvēciņi Karalienes pilī, kas veidos kāršu namiņus – tas būs atraktīvs un humoristisks numurs,” turpina Dace Pecolli. Izrādē būs vēl viens personāžs, kāda nav Kerola grāmatās, un tas būs Cilvēks-orķestris – atraktīvs mūziķis no Itālijas, kas vienlaikus spēj spēlēt vairākus mūzikas instrumentus. Arī skatītāji tiks iesaistīti izrādē, dažiem būs pat iespēja piedalīties trakajā Tējas ballītē un paviesoties Karalienes pilī. Bet viss noslēgsies ar publiskām spilvenu cīņām – Baltijas valstīs pirmajām – uzsver Dace Pecolli. „Jo tas viss būs tāda kārtīga mošanās augšā no sapņa. Ņemiet, lūdzu, līdzi vidēja izmēra spilvenus, modīsimies kopā, lai varētu sapņot skaisti šo dzīvi!” aicina Dace Pecolli. Dace Pecolli stāsta, ka ''Alisi Brīnumzemē'' par pamatu jaunajai izrādei viņi izvēlējušies galvenokārt divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tas ir pasaulē viens no pašiem populārākajiem darbiem, kas iluzionisma mākslas žanrā maz apspēlēts, otrkārt un galvenokārt – šī darba filozofiskās domas un trakās idejas labi sasaucas ar viņas un viņas dzīvesbiedra Enriko dzīves izjūtu. „Piemēram, kad Alise dzird tādu skaņu no Češīras kaķa, viņa vaicā – kas tā par skaņu? Un kaķis tā vienaldzīgi atbild – ai, tas ir brīnums. Tad Alise prasa – bet ko viņš dara? Un kaķis saka – viņš notiek!" skaidro Dace Pecolli. "Un brīnumi tiešām notiek. Skatītāji ir vienmēr priecīgi, redzot mūsu šovus, mūs aicina, mēs turpinām ceļot; neskatoties uz to, ka mums nav sponsoru un finansiāla atbalsta, brīnums notiek, un mums ir regulāras viesizrādes, mēs esam pieprasīti. Tas ir tāpēc, ka tā komanda, kas piedalās mūsu šovu izveidē, ir pozitīvi fanātiķi, kuri mīl un deg par to lietu, ko dara.” Daces un Eneriko Pecolli veidotās izrādes „Ah… Liz” pirmizrādes notiks šīs nedēļas nogalē, 19. un 20. oktobrī Rīgas Kongresu namā. Vēlāk tā ceļos uz viesizrādēm Alžīrijā, Amerikā, Kolumbijā un vēl citviet pasaulē.…

Kultūras rīts

1
Grupas «Auļi» vērienīgais projekts «Senču balsis» tuvojas kulminācijai

vor 6 years

—

Kulminācijai tuvojas dūdu un bungu grupas „Auļi” vērienīgais projekts „Senču balsis”. Tajā grupa sadarbojas ar senās dziedāšanas meistariem no dažādām valstīm, grupas instrumentālo skanējumu sakausējot ar rīkles dziedāšanu, joikošanu un jodelēšanu, kā arī latviešu tautasdziesmu. Darbs pie projekta ilga divus gadus. Tā laikā grupa viesojās pie visiem projektā iesaistītajiem māksliniekiem, lai iepazītu viņu dziedāšanu autentiskā vidē. Grupas ceļi veda gan uz Mongolijas stepi, gan Norvēģijas ziemeļiem, gan Austrijas kalniem. Līdz šim par projekta gaitu vēstīja ik pa laikam klajā nākošie videoklipi. Šonedēļ publicēts pēdējais no tiem, un jau pēc 12 dienām grupa uzsāks koncertturneju pa Latviju, kurā piedalīsies arī visi projektā iesaistītie ārvalstu mākslinieki. Vienlaicīgi klajā nāks arī jaunās programmas „Senču balsis” kompaktdisks. Šonedēļ „Auļi” klajā laida projekta „Senču balsis” noslēdzošo video. Tajā redzams Latvijas rudens, un latviešu tradicionālās dziedāšanas veidu tajā pārstāv Edgars Lipors. Tautasdziesmā „Bērītim kumeļam” viņa balss savijas ar visu triju pārējo projektā iesaistīto mākslinieku balsīm – rīkles dziedāšanu, joikošanu un jodelēšanu. „Mūsu mērķis ir parādīt, ka pasaulē ir tik daudz dažādu lietu, no vienas puses uzsverot tieši šo te dažādību, bet no otras puses – parādot, ka tās var arī mijiedarboties, līdzāspastāvēt un draudzēties," projekta ideju atgādina grupas „Auļi” dalībnieks Kaspars Bārbals. Viss aizsākās pirms diviem gadiem. „Auļi” tolaik tikko bija ierakstījuši albumu kopā ar grupu „Tautumeitas”, izceļot tradicionālo dziedāšanu sieviešu balsīs. Nu bija īstais laiks pievērsties vīriem. "Mēs nolēmām, ka šis albums mums būs džeku albums. Spēcīgas vīru balsis no dažādām valstīm," saka Bārbals. Tā kā „Auļiem” raksturīgs senatnīgs skanējums, viņi meklēja vīru balsis, kas pārstāv senās tradīcijas. Kā pirmā prātā ienāca rīkles dziedāšana. Un „Auļi” uz sadarbību aicināja starptautiski pazīstamo mongoļu rīkles dziedātāju Bacorigu Vānčigu. "Viņš ir ļoti populārs gan savā valstī, gan daudz kur ārzemēs – braucis Amerikas tūrē, uzstājies Lielbritānijas karalienei," turpina Bārbals. Mongolija bija arī pirmā valsts, kur „Auļi” brauca filmēt videoklipu, jo viņiem bija ļoti svarīgi iejusties tieši tajā vidē, no kurienes nāk konkrētā dziedāšanas tradīcija. Klips uzņemts pāri par 30 grādu karstumā kādā no Mongolijas dabas parkiem, ļoti skaistā vietā. Ierakstītajā kompozīcijā mongoļu dziesma par huņņu pasaules iekarošanu savijusies ar latviešu tautasdziesmu „Div baloži strautā dzēra”. "Tālāk mēs devāmies uz Norvēģiju, kur meklējām sadarbības partneri no sāmu kultūras, kas mācētu joikošanu. Mēs uzgājām Kaju Sombiju, kurš dzīvo pilsētā Karašaka, pašos Norvēģijas ziemeļos,” stāsta Bārbals. Kajs Sombijs ir rokmūziķis, kurš vienā brīdī rokmūziku sāka miksēt ar joikošanu. Tagad grupas mūzika jau ieguvusi sava stila nosaukumu „Heavy joik” un Norvēģijā ir ļoti populāra. "Tad mēs arī braucām uz turieni, filmējām video mīnus 30 grādos. Tas bija ļoti, ļoti iespaidīgi. Mēs arī paši redzējām ziemeļblāzmu, to nofotografējām un nofilmējām, un bijām baigi priecīgi. Braucot uz šīm te zemēm, mēs ļoti labi sajutām, kāpēc tā dziedāšana ir tāda tajā vai šajā zemē, jo pārsvarā visi tie senās dziedāšanas veidi ir saistīti ar dabu, ar dabas norisēm, ar dabas skaņām. Piemēram, mongoļi imitē dažādu dzīvnieku skaņas, savukārt joikošana ir tāda vairāk apcerīga, jo tur ir polārā nakts. Es teiktu, ka tā garā nakts ir diezgan depresīvs laiks, tas kaut kā ir jāpārdzīvo, un tā joikošana acīmredzot kaut kādā veidā to palīdz risināt," skaidro Bārbals. Gandrīz vai pretstats joikošanai ir dzīvespriecīgā jodelēšana Austrijā. To projektā pārstāv Vīnē dzīvojošais jodelētājs Albīns Paulus, kurš šo prasmi apguvis jau astoņu gadu vecumā un tagad pārvalda visdažādākos jodelēšanas stilus. Jodelēšana galvenokārt ir mažorā, un tās viens no iemesliem varētu būt, ka savulaik kalnos jodelēja gani, jo šī te skaņas maiņa no falseta uz krūšu balsi – ātrā tempā to mainot – ir tālu dzirdama un tādējādi ir vieglāk sasaukt lopus: "Mēs piedzīvojām arī demonstrāciju, jo mēs filmējām Alpu pļavās video, un tur bija govju ganāmpulki, kuriem ar jodelēšanu varēja pievērst uzmanību. Govis nāca mūsu virzienā ar visiem lielajiem zvaniem kaklā,” atklāj "Auļu" pārstāvis. Pēc divu gadu darba tuvojas projekta kulminācija, kad koncertprogramma „Senču balsis” būs izbaudāma dzīvajā versijā piecos koncertos. Ņemot vērā, ka mākslinieki atbrauc katrs no savas valsts un ikdienā ir ļoti aizņemti, tūri nācies veidot ļoti intensīvu, un, proti, koncerti notiks piecas dienas pēc kārtas, no 11. līdz 15. septembrim – Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Valmierā un Rēzeknē. Līdz ar koncerttūres sākumu, 11.septembri, programma „Senču balsis” būs pieejama arī kompaktdiskā, kā arī digitālajās mūzikas straumēšanas vietnēs.…

Kultūras rīts

1
Jaunie mākslinieki uzņemas iniciatīvu un atklāj izstādi «Boļševičkas» angārā

vor 6 years

—

Ierastā kārtība ir, ka mākslinieku izstādes veidošanai uzrunā kāds mākslas galerijas vadītājs vai kurators. Dažkārt uz to var nākties gaidīt ilgi vai varbūt nesagaidīt vispār. Septiņi vēl topoši mākslinieki no Mākslas akadēmijas nolēmuši iet citu ceļu un visu darīt paši. Viņi paši atraduši izstādes telpas, tās iztīrījuši un iekārtojuši, un paši pēc tam arī radījuši darbus izstādei. Tas viņiem aizņēmis teju visu vasaru, jo telpas atrodas bijušās tekstilrūpnīcas "Boļševička" angārā, kas ilgus gadus bija neizmantots un pamatīgi pielūžņots. Tagad tās pārveidotas par industriālas noskaņas izstāžu zāli un vakar tajās atklāja arī ar milzu entuziasmu tapušo izstādi, kam dots atbilstošs nosaukums "Neviens to nelūdza". "Neticami pat īstenībā ir. Pašiem pat grūti noticēt. Lai gan mēs visu to darījām ar savām rokām." "Īstenībā var aiziet paskatīties nedaudz aiz tās sienas, tur ir ieskats maziņš." Tās ir mākslinieces Agnese Piziča un Liene Rumpe, kas mani sagaida plašajā angārā, kur nu izveidota izstāžu zāle. Bet aiz pieminētās sienas redzams mazs fragments no tā, kāda telpa izskatījās vasaras sākumā, kad mākslinieki to pirmo reizi ieraudzīja. Tā teju līdz augšai pilna ar dēļiem, finiera gabaliem, būvgružiem un citām mantām un to visu mākslinieki pacietīgi izveduši ārā. "Mēs te visi kopā savācāmies, tīrījām, paši izvācām ārā visu angāru, kas bija pilns ar visvisādām lietām. Mēs ieraudzījām, ka šeit ir kaut kāda neapgūta zona. un izdomājām, ka šeit tad būs mūsu darbības kara lauks," stāsta Agnese Piziča. "Droši vien, prātīgi būtu bijis vilkt respiratorus, jo te visu laiku bija tāds mākonis kārtīgs. Bet nevar jau sūdzēties, jo telpa ir tiešām plaša ar augstiem griestiem, arī apgaismojums ir normāls, citreiz pat galerijās ir čābīgāk. Mēs ar prožektoriem iztiekam, bet vispār viss ir salicies pats no sevis, mūsu darbi viens otrā organiski pāriet, un, manuprāt, mums ir izdevies panākt pat vēl vairāk nekā mēs sākumā spējām iztēloties," papildina Liene Rumpe. Ar šo izstādi jaunie mākslinieki vēlas uzsvērt, ka māksliniekam ne vienmēr tikai jāgaida, ka viņu uzrunās kāds galerijas vadītājs vai kurators, ir iespēja uzņemties iniciatīvu arī pašam, stāsta izstādes dalībnieces Paula Zvane un Agate Bernāne. Paula Zvane un Agate Bernāne: "Tas darbības process ir pats galvenais, ka mēs rīkojam un ka mēs rīkojamies. It kā to varētu nedarīt, bet tomēr mēs to darām. Mēs paši darām, ko mēs vēlamies, tāpēc arī tas nosaukums "Neviens to nelūdza"." Visi darbi tapuši speciāli izstādei, ņemot vērā izstādes vides savdabību, bet vienotas tematikas tiem nav, katrs mākslinieks runājis par tieši viņam aktuālo. Darbi veidoti dažādos žanros – tās ir gleznas, video darbi, instalācijas, objekti, fotogrāfijas. Agnese Piziča, piemēram, izveidojusi gaismas ķermeni, kas atgādina senatnīgu aku ar griežamu rokturi. Darbs īpaši piesaista ar saviem kontrastiem – idejiski tam piemīt filozofisks smalkums, bet praktiski tas veidots no industriāliem materiāliem. "Es pat īsti nezinu, kā šīs metāla kājas sauc, tie šķiet ir kaut kādi profili. Un tie brutālie leņķi, kas tos tur klāt un vara truba. Tāpat arī šis rokturis ir no gaļas mašīnas. Visi ir tādi pilnīgi ne mākslinieku materiāli. Arī šis te caurspīdīgais plastikāts ir no "Depo"," rāda Agnese Piziča. Kristīne Upīte savā darbā dažādi spēlējas ar dabas tēliem, ļaujot tos ieraudzīt no cita skatu punkta, Paula Zvane savā instalācijā aicina uz pārdomām par labā un ļaunā jēdzieniem, bet Agate Bernāne iedvesmojas no bērnībā dzirdētiem šausmu stāstiem, lai runātu par šodien aktuālo. Viņas darbu veido telefons un mazas glezniņas. Telefonā var klausīties audioierakstus ar dažādiem spoku stāstiem, un lūkoties, kā tie atainojas glezniņās. "Piemēram, tur ir tāds stāstiņš par zilo nadziņu, un tad to var ieraudzīt vienā no gleznām. Man tur mijas spoku stāsti ar it kā patiesiem stāstiem," stāsta Agate Bernāne. "Tad es arī tā domāju – cik interesanti, ka mūsdienās tas savā ziņā pāriet tālāk. Piemēram, daudz stāstu ir par mašīnu stopētājiem. Es savācu tieši tos stāstus, par kuriem tu nesaproti – ticēt tiem vai neticēt. Tas ir tāpat kā "fake news" – kā zināt, vai tas, ko tu atrodi internetā, ir patiesi vai nepatiesi." Viens darbs skatāms arī ārpus angāra, tā autors ir Jānis Šneiders, kurš mani arī pavada uz turieni, kur ved norādes ar baltām bultiņām. "Man arī patīk visa tā iešana, tas reizē ir arī kā tāds piedzīvojums. Jābrien cauri brikšņiem un bērzu jaunaudzītei. Tur ir grūti piekļūt," saka jaunais mākslinieks. Izbriduši cauri Kanādas zeltslotiņu audzei, nonākam pie nelielas pamestas ēkas un Jānis aicina iekšā. Tumšās, apdrupušās telpas centrā kā neparasts akcents redzama milzīga, trīsmetrīga svece, ierakta smiltīs. Tās perfektais, baltais veidols savdabīgi kontrastē ar laika zoba sagrauzto ēku. Šādu milzu sveci izliet Jānim bijis patiešām sarežģīts uzdevums, it īpaši, kad sastingušais stearīns bija jāizņem no veidnes, par ko viņam kalpoja kanalizācijas caurule. Viss tomēr izdevās lieliski. "Bet es nezinu, vai tā deg. Atklāšanā to mēģināšu iededzināt, un pat ja arī nedegs, arī tas būs forši – tas lielais piedzīvojums – atnāc, esi tumsā kopā ar lielu sveci, kas nedeg. Bet varbūt, ka deg, un tad tas atkal ir pilnīgi cits stāsts uzreiz," norāda Jānis Šneiders. Septiņu Mākslas akadēmijas studentu grupas izstāde "Neviens to nelūdza" tikko vaļā vērta un bijušās tekstilrūpnīcas "Boļševička" angārā būs skatāma divas nedēļas – līdz 8.septembrim.…

Kultūras rīts

1
Susējā sākas sestais «Sansusī» festivāls

vor 6 years

—

Citu festivālu vidū savs ļoti oriģināls rokraksts ir alternatīvajam kamermūzikas festivālam „Sansusī”, kas no 9. līdz 11. augustam norisināsies teritorijā – pļavā un mežos pie brīvdienu mājas "Susēja" Aknīstes pievārtē. Festivāla idejas autors un saimnieks ir operdziedātājs Armands Siliņš. Teritorija festivāla mērogam ir neliela, taču tieši festivāla „Sansusī” idejai atbilstoša - atzīst festivāla saimnieks Armands Siliņš. "Festivāls vispār notiek ļoti mazā teritorijā, aptuveni trīs hektāru platībā. Mums ir mazs formāts, lai mēs spētu saglabāt ģimeniskuma vai komūnas sajūtu, tā pamatideja ir, ka ir ne vairāk kā tūkstotis cilvēku festivālā,” norāda Siliņš. Jau tradicionāli festivālu atklāj Varis Klausītājs, kura balsī festivāla nosaukums „Sansusī” skan kaut kā ļoti īpaši. Tāpat jau tradicionāli pilna programma festivālā būs zināma tikai uz vietas, nevis jau iepriekš, un tas tādēļ, lai skatītāji nekoncentrētos tikai uz kādu vienu mākslinieku vai notikumu. „Doma ir tāda, lai cilvēki brauktu uz visu festivālu kā uz galveno mākslinieku, un tas, kas ir festivālā – tie mazie mākslas darbi – ir tas, no kā festivāls sastāv,” skaidro Siliņš. Lai arī galvenais festivālā ir akadēmiskā kamermūzika un tādējādi tikšanās ar veselu plejādi spožu mūziķu, blakus tam ir virkne citu mākslas notikumu – cirka priekšnesumi, laikmetīgā deja, instalācijas, un šogad visam piepulcēsies vēl arī dramaturģiskās arhitektūras performace, ko piedāvās kompānija „TAAT” no Holandes. "Nāk žanriski iekšā arhitekti, kur viena kompānija strādā ar tādu, kā viņi paši saka, arhitektūru kā teātri un teātri kā arhitektūru. Viņu visi iepriekšējie projekti ir bijuši telpās iekšā, un šis būs viņu pirmais projekts ārpus telpām. Par šo projektu es vienīgi varu pateikt, ka tur ir iesaistīti aptuveni 80 kubi kūdras,” stāsta festivāla saimnieks. Būs vēl vieni viesi no Holandes, kas ar apmeklētājiem sadarbosies virtuālās realitātes darbnīcā, skenējot festivāla teritoriju iekļaujošo mežu. Darbnīcas noslēgumā skatītājiem būs iespēja virtuāli vērot mežus dažādās pasaules vietās un dzirdēt to skaņu ainavas. „Projekts ir paredzēts tāds, ka – esot vienā mežā, būs iespēja virtuāli pabūt citā mežā un otrādi. Un viņi to veido kā tādu ilglaicīgu projektu, kad pēc tam šis Susējas ieskanētais mežs ceļos atkal citur, un citur būs iespēja pabūt tajā ar virtuālās realitātes palīdzību,” turpina Siliņš. Līdzās holandiešiem festivālā piedalīsies arī mākslinieki no Lietuvas, Zviedrijas, Somijas, Vācijas, Francijas, Brazīlijas un Meksikas. Viens no festivāla dalībniekiem Evarts Melnalksnis, kurš strādā kopā ar ārvalstu māksliniekiem, stāsta, ka viņam bijis pat pārsteigums, cik atšķirīgi no mums festivāla vidi uztver vairāki ārzemju viesi. Evartu Melnalksni pašu festivālā visvairāk fascinē iespēja augstvērtīgu mākslu baudīt brīvā meža atmosfērā un patiesi labu mūziku mīlošā cilvēku kompānijā. „Neviens tur nestaigā apkārt smokingos vai elegantās augstpapēžu kurpēs, jo tas vienkārši nav fiziski iespējams. Un līdz ar to te ir tāda kopienas sajūta. Uz šo festivālu nebrauc cilvēki, lai tikai parādītu, ka arī viņi ir bijuši kāda slavena orķestra vai mākslinieka koncertā. Te brauc tādi, kuriem tiešām ir interese par to. Un es domāju, ka tā enerģija, ko mēs visi sanesam kopā, tā vēl kaut kādā veidā akumulējas un kaut kas tāds radošs tur notiek un mutuļo,” norāda Evarts Melnaksnis. Festivāla mūzikas sadaļā arī šogad būs ierastie pianistu kautiņi , kas pāraugs arī instrumentālistu kautiņos , kā ierasts, būs arī koncerts rītausmā un ļoti daudzi citi muzikāli notikumi, kuros šoreiz vairāk nekā citkārt klātesošie būs elektroniskās mūzikas elementi. Jau otro gadu festivāls piedāvās arī zaļumballi Aknīstes graudu kaltē. Pērn tur notikusī balle atzīta par vienu no labākajām simtgades zaļumballēm, un arī šogad tajā spēlēs instrumentālais ansamblis Ritvara Garozas vadībā, šogad piedāvājot jau jaunu, bet tikpat oriģinālu programmu. Sestais alternatīvais kamermūzikas festivāls „Sansusī” Susējā notiks šīs nedēļas nogalē, no 9. līdz 11. augustam.…

Kultūras rīts

1
Grupa «Instrumenti» superintensīvā režīmā gatavojas savam lielākajam koncertam

vor 6 years

—

Radošu un dzirksteļojošu mijiedarbību ar klausītājiem savā lielajā koncertā Daugavas stadionā visvairāk vēlētos piedzīvot grupas „Instrumenti” dalībnieki. Koncerts notiks mēneša nogalē, 31. augustā, un būs pats vērienīgākais šovs grupas līdzšinējā darbībā. Skanēs populārākie skaņdarbi, bet īpašā uzmanības centrā būs jaunākā albuma „Cilvēks” kompozīcijas, kas tapušas sadarbībā ar „Prāta vētru”, Intaru Busuli un hiphopa mākslinieku ansi. Pirms lielā koncerta grupa „Instrumenti” dzīvo superintensīvā režīmā. „Mums pēdējo pāris gadu laikā arī ar mūsu mūzikas klausītājiem ir izveidojušās tādas ļoti vētrainas, jaunas attiecības. Un mēs šeit stipru uzsvaru liksim arī uz to, ka mēs gribam tiešām kopā ar savu publiku piedzīvot šo brīdi. Neuzbūvēt savu karaļvalsti, ko var vērot no malas, bet tiešām iesaistīt cilvēkus un būt ar viņiem kopā,” stāsta Reinis Sējāns. Reiņa Sējāna pieminētās vētrainās attiecības ar publiku vislabāk var uzplaukt tieši dzīvā un tieši liela vēriena koncertā, un tāds tas arī būs „Daugavas” stadionā, līdz šim vislielākais „Instrumentu” koncerts. Programma veidota tā, lai katram klausītājam būtu kāda šķautne, kas viņu aizkustinātu visvairāk – stāstu turpina Jānis Šipkēvics. „Citam tas ir tāda spilgta vizuāla spēle, citam tas ir tīri muzikāls baudījums, citam varbūt tā ir tāda būtiska būšana kopā ar sev būtiskiem cilvēkiem būtiskas mūzikas pavadījumā,” spriež Šipkēvics. Divi pēdējie albumi „Atkala” un „Cilvēks” ir grupas apzināts solis citā trajektorijā, kas viņiem arī izveidojis šo ļoti ciešu saikni ar publiku. Pirms tam bija arī laiks, kad grupa vairāk darbojās savā radošajā laboratorijā, pētīja sevi un veidoja vairāk iekšupvērstus ceļojumus, kā tos sauc Jānis Šipkēvics. Maza revolūcija notikusi arī tēmu izvēles ziņā. „Kopš „Zemesložu”, „Pilnīgi viens” laikiem mēs bijām paši savā tādā interesantā kosmosā, un šobrīd tā ir satikšanās gan ar publiku, kā Reinis teica, gan pašiem ar sevi, un ne tikai ar sevi mūzikā, bet arī savstarpēji. Es domāju – tik radoša un dzirksteļojoša mijiedarbība, kāda ir šobrīd, iepriekš nav vispār pieredzēta „Instrumentos”, un tā ir laba zīme,” stāsta Jānis Šipkēvics. Pēdējos gados grupa savā radošajā laboratorijā atvērusi arī durvis sadarbībai ar citiem mūziķiem, tostarp „Prāta vētru”. „Ar „Prāta vētru” kaut ko izdarīt kopā – tā doma jau dzima ļoti sen. Un tādi mazi, mazi solīši pretī jau mums ir bijuši, bet bija jāatrod tas īstais brīdis, šim ziedam kaut kad bija jāuzplaukst,” saka Reinis Sējāns. Jau ilgāka attiecību vēsture grupai bijusi arī ar Intaru Busuli, savukārt sadarbība ar hiphopa mākslinieku ansi iezīmē skatu nākotnē. „Tā ir viena tāda patiesības balss, kura ļoti svaigā, precīzā, asprātīgā veidā definē to, kas šobrīd notiek ar mums, arī sabiedrībā. Iesaku paklausīties dziesmu „Atmiņas problēmas”, tur es domāju, „De facto” un „Nekā personīga” varētu ievākt šādus tādus faktus,” norāda Jānis Šipkēvics. Dziesmai „Atmiņas problēmas” vārdi tapuši kopā ar hiphoperi ansi, vēl jaunākajā albumā ir divas dziesmas ar Māra Melgalva vārdiem, taču pamatā dziesmu tekstus raksta Jānis Šipkēvics. Citkārt tie viņam nākot kā gatavi stāsti, bet citkārt veidojas kā kolāžas tipa aplikācijas. Grupas „Instrumenti” līdz šim vērienīgākais koncerts notiks pašā vasaras noslēgumā, 31. augustā, Daugavas stadionā.…

Kultūras rīts

1
Rakstniecības muzejs pievērš sev uzmanību ar alternatīviem līdzekļiem

vor 6 years

—

Ejot pa Mārstaļu ielu Vecrīgā, vienā no skatlogiem uzmanību pievērš liela Jāzepa Vītola fotogrāfija, kurā viņš redzams ar savu iemīļoto papagaili Pēterīti. Ar šo sirsnīgo fotostāstu par sevi atgādina Rakstniecības un mūzikas muzejs, kas šobrīd atrodas „uz koferiem”, bet par kura jauno mājvietu pēc aptuveni trim gadiem kļūs nams Mārstaļu ielā 6. Fotostāsti ir tikai viens no saziņas veidiem ar apmeklētājiem. Muzejs katru mēnesi apskatei nodod arī kādu īpaši interesantu priekšmetu no saviem krājumiem, tāpat visa aktuālā informācija regulāri pieejama muzeja mājaslapā. Šobrīd tā vēsta, ka no 12. augusta tiks slēgta muzeja lasītava, jo muzejs sāks gatavot savu krājumu pārvešanai uz jauno krātuvju kompleksu Pulka ielā. „Mēs šobrīd atrodamies Mārstaļu ielā 6, un, jā, šajā fotostāstā mēs redzam komponistu Jāzepu Vītolu, kur viņš ir redzams vaļasbrīdī kopā ar savu uzticamo draugu papagaili Pēterīti,” stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapas redaktore Zane Brūvere-Kvēpa. Zilgani tonētā fotogrāfija no muzeja krājuma redzama pa visu ēkas skatlogu, un uz tās lasāms arī leģendārā komponista citāts: „Katra pilnīgā brīvībā pavadītā stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmā galda”. Fotostāsts par Jāzepu Vītolu parādījās 26. jūlijā, komponista dzimšanas dienā, nomainot pirmo fotostāstu par rakstnieci Noru Ikstenu. Ar šiem attēliem muzejs pievērš uzmanību savai jaunajai mājvietai, kur pēc aptuveni trim gadiem vērsies durvis jaunajai muzeja ekspozīcijai. „Mums mainās skatlogos fotostāsts ik pēc diviem mēnešiem. Tagad jau ir zināms, ka nākamais fotostāsts būs veltīts komponistam Ērikam Ešenvaldam," atklāj Brūvere-Kvēpa. Ja par fotostāstu gribas uzzināt ko vairāk, tad jāieiet muzeja mājaslapā, kur var noskatīties ar to saistītu videofragmentu. Par Jāzepu Vītolu un viņa draugu Pēterīti tajā stāsta komponists Ādolfs Skulte. Ādolfs Skulte: „Nu ziniet, Pēterītis tāds mazs, mazs papagailītis ir. Bet viņš arī iemācījies runāt. Es aizbraucu pie profesora Vītola uz Gaujienu, un skatos – profesors sēž pie tāda liela galda un ar Pēterīti visu laiku sarunājas – manu mīļo puisīt, manu mīļo puisīt! Un tas papagailītis klausās, klausās un vēl kaut ko arī iečivina.” No Ādolfa Skultes stāsta arī uzzinām, ka Pēterītim bijusi arī ļoti kauslīga draudzene Ilzīte, no kuras viņu nācies izšķirt, bet pats Pēterītis ar savu runāšanu profesora balsī reiz pamatīgi samulsinājis Vītolu ģimenes kalponi. Ādolfs Skulte: „Uzreiz viņa dzird – „Jāzeps grib tēju!”, viņa domā – paga – es taču redzēju, ka profesors aizgāja…” Lielās fotogrāfijas skatlogā un stāsti par tām ir viens virziens muzeja saziņai ar saviem apmeklētājiem, kamēr muzejs nevar pilnvērtīgi strādāt. Vēl viens uzmanības pievēršanas veids ir – katru mēnesi no muzeja krājumiem izraudzīties kādu īpašu priekšmetu un eksponēt kādā no amata brāļu muzejiem. „Man liekas, ka šajā gadā ir bijuši ārkārtīgi interesanti mēneša priekšmeti, jau sākot ar Dzintara Soduma radio, kas mums bija janvārī apskatāms Aleksandra Čaka muzejā, un iepriekšējā mēnesī mēs varējām Ojāra Vācieša muzejā aplūkot Ērika Ādamsona pīpi – „sapņu pīpi”," stāsta Brūvere-Kvēpa. Ādamsona pīpei sekojušas izcilās operdziedātājas Žermēnas Heines-Vāgneres sudraba aproces, ko vīrs viņai dāvinājis par godu katrai jaunai lomai, tās skatāmas Blaumaņa un Rozentāla dzīvoklī un arī par tām muzeja mājaslapā noskatāms muzeja speciālistes Ligitas Ašmes videostāsts. Ligita Ašme: „Īpašs rituālr ir bijis tas, kā vīrs apsveicis Žermēnu Heini-Vāgneri pēc katras pirmizrādes. Viņš viņai dāvinājis vienu sudraba aproci. Un tas noticis tā – pēc pirmizrādes māksliniece ar ziedu klēpjiem atgriežas savā ģērbtuvē, atveras durvis, ienāk dzīvesbiedrs un tiek dāvināta kārtējā sudraba aproce. Iekšpusē iegravēts operas varones vārds, operas nosaukums un pirmizrādes gads. Un tā kopā 39 lomas un 39 sudraba aproces.” Muzeja mājaslapa šobrīd ir ļoti svarīgs avots, lai informētu arī par visām muzeja aktualitātēm, un šobrīd tā uzmanību pievērš ar ziņu, ka no 12. augusta tiks slēgta muzeja lasītava, jo muzejs sāks gatavot savu krājumu pārvešanai uz jauno krātuvju kompleksu Pulka ielā. Ja viss ies gludi, krājuma pārvešana varētu sākties oktobrī un ilgt aptuveni sešus līdz astoņus mēnešus. „Tas pārvākšanās process varētu ilgt četrus līdz sešus mēnešus un iekārtošanās darbi, jo, protams, krājums ir milzīgs, vēl vismaz divus mēnešus, un ja viss noritēs, kā plānots, tad prognozējam, ka lasītava varētu būt pieejama no 2020. gada vasaras,” spriež Brūvere-Kvēpa. Muzeja krājums tad arī jau būs izvietots savās jaunajās, īstajās mājās Muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā, bet vēl vairāki gadi no tā laika būs jāgaida, līdz durvis varēs vērt arī jaunā, modernā muzeja ekspozīcija Mārstaļu ielā 6.…

Kultūras rīts

1
Laura Jēkabsone: Vēlamies festivālā parādīt klausītājiem «a cappella» daudzveidību

vor 6 years

—

Šogad desmito dzimšanas dienu svin spožā vokālā grupa „Latvian Voices”. Savas darbības laikā sešas meistarīgo balsu īpašnieces priecējušas ar starptautiskiem panākumiem, plūkušas laurus konkursos un sajūsminājušas publiku daudzviet pasaulē. Jau vairākus gadus viņas savā pieredzē dalās ar citiem, pasniedzot meistarklases, un nu nāk klajā arī ar savu festivālu. Pirmais „Latvian Voices” a cappella festivāls notiks šonedēļ - no 7. līdz 10. augustam - Valmierā. Tajā iekļauti četri koncerti, no kuriem īpaši izceļama slavenās zviedru grupas „The Real Group” viesošanās Latvijā. „Latvian Voices” radās pirms 10 gadiem, un pa šo laiku ar savām balsīm kā vienīgo mūzikas instrumentu sešas dziedātājas ir izveidojušas savu īpašu stilu, vairākkārt novērtētu ar uzvarām arī starptautiskos a cappella konkursos. Pirms trim gadiem ar savu uzkrāto pieredzi dziedātājas sāka dalīties arī meistarklasēs, un nu viņas iet vēl soli tālāk – rīko festivālu, kas, kā atklāj grupas dalībniece Laura Jēkabsone, bijis viņu sapnis jau izsenis. „Festivāls ir rezultāts 10 gadiem, jo mēs vēlamies šeit, Latvijā, mūsu sekotājiem, mūsu faniem, arī mūsu draugiem, radiem parādīt to, ko mēs esam redzējušas pasaulē. Un līdz ar to, jā, iepriekšējos divus gadus bija meistarklases, tad nu šogad ir sperts lielāks solis, jo mēs vēlamies šo a cappella daudzveidīgo stilistiku parādīt arī klausītājiem, kuri varbūt paši nedzied, bet ļoti mīl klausīties mūziku,” norāda Laura Jēkabsone. Festivāla laikā pa dienu notiks meistarklases, bet vakaros, sākot no 7. augusta, dažādās Valmieras vietās tiks piedāvāti koncerti. Festivālu atklās garīgās mūzikas koncerts Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā, kurā uzstāsies „Latvian Voices” aroda kolēģes, arī starptautiski atzītas meitenes no Ogres „Anima Solla”, nākamajā vakarā festivālu turpinās a cappella nakts Valmiermuižas parkā. „Unikāls notikums Latvijas vēsturē – pirmo reizi būs a cappella nakts. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka uzstāsies divas a cappella grupas, viena tepat no Latvijas – jauniešu apvienība „Volta” - un no Pērnavas, Igaunijas – vokālā grupa „Mirt”. Šie būs koncerti tādā vēlākā vakara stundā, un paralēli tam brīvākos brīžos muzicēs dīdžejs no radio, kurš miksēs a cappella dziesmas, tātad būs arī iespējams dejot,” atklāj Jēkabsone. Piektdien Valmieras Kultūras centrā būs pats īpašākais festivāla notikums, proti, pasaulslavenās a cappella grupas no Zviedrijas „The Real Group” koncerts. Grupa aktuāla jau 35 gadus, daudzas no viņu dziesmām ieguvušas hitu statusu, un vislabāk ir viņus redzēt uzstājamies, jo viņu koncerti ir atraktīvi, atjautīgi un reizē filozofiski. „Mums ir ļoti liels prieks, ka mēs viņus dabūjām uz Valmieru, neskatoties uz to, ka viņiem ir ļoti pilns kalendārs ar koncertiem, bet es domāju, ka tur arī tāds mazs āķis, jo grupā muzicē mūsu pašu Jānis Strazdiņš, bass. Un es domāju, ir jābrauc ne tikai, lai dzirdētu pasaules līmeņa a cappella dziedājumu, bet lai dzirdētu arī mūsu pašu Jāni Strazdiņu un lai dzirdētu, kā viņi dzied latviešu valodā,” uzsver Jēkabsone. Latviešu tautasdziesmas apdari speciāli „The Real Group” veidojusi „Latvian Voices” dalībniece Laura Jēkabsone, par to stāsta viņas grupas kolēģe Zane Stafecka. "Tas ir skaņdarbs, kas grupas repertuārā ir jau kādus trīs četrus gadus, un es pati esmu arī dzīvajā izpildījumā dzirdējusi to divas reizes. Tas ir Lauras speciāli grupai radīts pasūtījuma darbs, un Laura tur ir ielikusi ļoti oriģinālu materiālu. Un tiešām grupas koncertos tas ir tāds ļoti emocionāls punkts katru reizi, kad viņi to dzied, arī viņiem pašiem, ne tikai latviešiem,” zina teikt Stafecka. Festivāls izskanēs sestdien ar noslēguma koncertu Valmieras Kultūras centrā, kur „Latvian Voices” uzstāsies kopā ar meistarklašu dalībniekiem – a cappella ansambļiem no Ķekavas, Bauskas, Rīgas, Talsiem un Pērnavas. Noslēgumā izskanēs arī "Latvian Voices" radīts jaundarbs meistarklašu dalībnieku kopkorim. Kā uzsver Zane Stafecka: gan meistarklases, gan festivāls – tā ir savstarpēja bagātināšanās, kas arī pašai grupai dod jaunus radošos impulsus, enerģiju un spēku darboties tālāk. Laura un Zane grupā ir no pašas pirmās dienas. „Tā arī sevi saucam – vecās meitenes,” intervijā Latvijas Radio 3 - "Klasika" aizrautīgi smejas Zane Stafecka. „Tieši beidzamajā laikā atkal notikusi neliela rotācija mūsu sastāvā: pati zemākā balss nu ir jaukā kolēģe no Rīgas Doma kora skolas – Una Stade. Nu jau katru reizi uz to skatāmies kā uz iespēju – līdz ar katru cilvēku, kurš grupā ienāk vai aiziet, pamainās gan mikroklimats, gan vokālā specifikācija. Sākumā bija sāpīgi, bet nu jau to uzlūkojam kā ieguvumu.” Kāpēc Valmiera? „Valmiera mums ir ļoti uzticama pilsēta - ja paskatāmies statistiku, valmierieši dzirdējuši pilnīgi visas mūsu programmas! Tur mūsu klausītāju loks ir tiešām ļoti plašs. Tad nu mēs metām kaunu pie malas, gājām un teicām valmieriešiem, ka mums ir ideja – gribam pašas savu a cappella festivālu. Tiešām nepārspīlējot, mūs sagaidīja atplestām rokām,” stāsta Jēkabsone. Vaicātas, kā izvēlējušās festivāla dalībniekus, Zane Stafecka neslēpj: „Viss notiek organiski – idejas jau nedzimst dienu pirms notikuma, tās gaisā virmo, un tad pienāk īstais mirklis, kurā zvaigznes sakrīt un ideja īstenojas…” Vai ideja par šāda veida festivālu noskatīta kaut kur pasaulē, vai arī to simtprocentīgi izauklējušas pašas „Latvian Voices” dziedātājas? Laura Jēkabsone uzsver – daudz no visa piedāvājuma esot viņu pašu pienesums, un atceras, kā grupa viesojusies „The King Singers” meistarklasēs Lībekā: „Tas bija 2010. gads, un tas bija mirklis, kad pirmo reizi saņēmām ļoti, ļoti iedvesmojošus ceļavārdus un ieteikumus no šīs grupas, jo parasti jau konkursa apstākļos tu dabū tikai kritiku. Bet tur, nedēļu esot kopā ar citiem a cappella censoņiem, radās spārnojošā sajūta – mums visām tas palicis ļoti jaukā atmiņā. To arī vēlamies nodot citiem, kas darbojas šajā žanrā." Pirmais „Latvian Voices” a cappella festivāls Valmierā notiks jau šonedēļ un izskanēs četros koncertos. Uzreiz pēc festivāla „Latvian Voices” sāks aktīvi gatavoties vēl vienam ļoti lielam notikumiem – grupas lielajam jubilejas koncertam, kas notiks gada nogalē, 12. decembrī, Rīgā, jaunajā koncertzālē „Hanzas perons”.…

Kultūras rīts

1
Režisore par filmu «Mana māte – valsts»: Tā ir filma, kur uz ekrāna redzama laime tīrā formā 5:25

vor 6 years5:25

5:25

Ļoti lielu interesi un rezonansi raisījušas režisores Ievas Ozoliņas divas pirmās dokumentālās filmas „Mans tēvs baņķieris” un „Dotais lielums – mana māte”. Šobrīd Ieva Ozoliņa pabeigusi trešā projekta filmēšanu, kas saucas „Mana māte – valsts”, un kas solās būt emocionāli satricinošs darbs, kas simboliski noslēgs triloģiju par ģimenes saišu svarīgumu. Filmas galvenā varone ir Una, kurai ļoti svarīgi atrast savas četras māsas, kas bērnībā šķirtas adopcijas rezultātā. Kopā ar filmēšanas grupu meklējumi notiek vairāk nekā divu gadu garumā, un rezultātā visām māsām tiešām izdodas satikties. Filmas galvenā tēma ir asinsbalss, identitāte un vajadzība pēc piederības. Filmas pirmizrāde gaidāma nākamgad. „Mēs šīs filmas ietvaros darījām, varētu teikt, kaut ko nelegālu būtībā. Jo cilvēki, kam ir veikta adopcija, viņiem ir mainīti dati, un viņus faktiski normālā veidā nevar atrast. Bet šī ir filma, kur uz ekrāna redzama laime tīrā formā, jo mums izdevās izdarīt tā, ka tie cilvēki satikās. Kuriem būtībā nebija lemts satikties nekad," stāsta režisore Ieva Ozoliņa. Šie cilvēki, par kuriem stāsta Ieva Ozoliņa un kuri filmā satiekas, ir četras māsas. Atklājas, ka ir arī piektā māsa, kura diemžēl jau mirusi. Bērnībā ģimenē piecas meitas audzināja viena pati māte, ģimeni atzina par nelabvēlīgu, meitenes nonāca bērnunamā, pēc tam katru atsevišķi adoptēja. Tas bija vēl padomju laiks, 80. gadi. Divām bija veiksmīgi adopcijas stāsti, divām – nelaimīgi, un tieši viena no viņām – Una – uzsāka savu māsu meklējumus, pēc tam, kad 24 gadu vecumā pēkšņi uzzināja, ka viņai ir arī māsas. Par Unas meklējumiem pirms aptuveni diviem gadiem uzzināja režisore Ieva Ozoliņa un, tā kā pašai kāda ļoti personiska gadījuma dēļ šī tēma bija ļoti aktuāla, viņa aicināja Unu būt par filmas varoni. „Una piekrita. Viņa teica – ok, es piekrītu „kamerām tikai tāpēc, ka es zinu, iespējams, man kameras palīdzēs". Kaut kādā ziņā tā arī bija, jo tā ir mazliet vieglāk. Jo patiesībā 20% cilvēku, ar kuriem mēs runājām arhīvos un instancēs, bija jauki un pretimnākoši, bet 80% man lika iekšēji vienkārši sarauties, nu ka – tu esi tāds lūdzējs, nu ko tu vispār te nāc… Ļoti nepatīkama attieksme bieži vien bija arī,” turpina režisore. Sākumā režisores ideja bija veidot filmu par trauslā indivīda un aukstās sistēmas sadursmi, bet vienā brīdī viņa saprata, ka viņai nav tiesību demonizēt arhīva darbinieces, jo viņas vienkārši ir cilvēki, kuri darbojas likuma ietvaros. Tad filmas tēma mainīja gultni, un šobrīd tas būs stāsts par asinsbalsi, identitāti un cilvēka vajadzību pēc piederības. „Jo tā vajadzība pēc piederības Unai ir bijusi tik izmisīga, ka tā viņai ir devusi nu vienkārši superspējas iet pāri robežām, iet cauri sienām burtiski, klauvēt pie visām iespējamām durvīm, lai atrastu savas četras māsas. Un viņa to arī izdara,” stāsta Ieva Ozoliņa. Filmas veidotāji piedzīvojuši daudz aizkustinošu brīžu, arī brīnumainu notikumu, kad liekas – tā dzīvē nemēdz notikt, bet pāri visam bijis ļoti neatlaidīgs un sarežģīts darbs vairāk nekā divu gadu garumā. Meklējumi notika gan Latvijā, gan Amerikā, gan Krievijā, jo trīs no māsām dzīvo ārpus Latvijas. Māsas katra augusi ļoti atšķirīgā vidē, tādēļ atšķirīga ir arī katras personība, bet ļoti labi var ieraudzīt kopīgas iezīmes – atzīst Ieva Ozoliņa. „Tur ir kaut kas tāds ļoti līdzīgs, piemēram, galvas pagriezienos, smieklos. Zanei ar Unu ir ļoti līdzīgas balsis, ārkārtīgi. Tikai ļoti izteikti atšķirīgi temperamenti. Un tad bija tā interesanti, ka viņas taustīja viena otrai matus – tev ir tik līdzīgi mati man, paskaties! Tev garšo zivis? Tev negaršo? Man arī negaršo!" - par filmas varonēm stāsta režisore. Ieva Ozoliņa uzskata, ka tagad, kad māsas viena otru atradušas, daudz kas ir mainījies. "Viņas dalās ar katru mazāko sīkumiņu. Un mēģina vienmēr teikt – nu, mana māsa. Nu, man tāda laba māsa," atklāj režisore. "Vai arī taksistam, piemēram, stāstīt – man ir četras māsas, jums ir brāļi vai māsas? Tā kā svarīgi pat izrunāt to vārdu. Un es domāju, Una ir ieguvusi mieru. Noteikti." Filma aicinās aizdomāties arī par ļoti sarežģīto adopcijas tēmu no dažādiem aspektiem. „Tas adopcijas likums arī ir tāds ļoti sarežģīts. Bet man šķiet, ka tomēr būtu jauki, ja cilvēks pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas var paņemt rokās mapīti, kur ir rakstīts par viņu viss. Piemēram, viena no māsām, kurai bija tas laimīgais adopcijas stāsts, kura absolūti nevienu nemeklēja, viņa teica – jā, bet kad es eju pie ārsta, man jautā – vai jums nav ģenētiska, piemēram, šī saslimšana? Un viņa nemāk atbildēt. Tas arī ir tāds aspekts… Es domāju – tas vienkārši ir bīstami, ka tu neko nezini par sevi," norāda režisore. Ieva Ozoliņa tikko noslēgusi pamata filmēšanu savai trešajai dokumentālajai filmai „Mana māte – valsts”, tagad notiek montāža, un filma uz ekrāniem gaidāma nākamgad.…

Kultūras rīts

1
Top komponistes Annas Ķirses «Koku opera», ko pirmatskaņos mežā Somijā 5:27

vor 6 years5:27

5:27

Plaša un spēcīga Latvijas mākslinieku komanda – mūziķi, literāti, arhitekti – šobrīd strādā pie vērienīga laikmetīgās operas iestudējuma „Koku opera. Vējgāzes”. Tieši pēc mēneša operas pasaules pirmatskaņojums notiks brīvā dabā Somijas mežā, Hirvensalmu un Kajānu reģionā. Operu sarakstījusi jaunā komponiste Anna Ķirse, kuras mūzika pirms vairākiem gadiem ieinteresēja somu producentu, kas Annu aicināja uz sadarbību. Opera vēsta par cilvēka un dabas attiecībām un mijiedarbību. Pirms vairākiem gadiem kamermūzikas festivālā „Sansusī” tika atskaņota „Koku operas” pirmā daļa – trim perkusionistiem un trim dziedātājiem. To noklausījās arī somu producents no "Silence" festivāla, viņam ļoti patika, un viņš uzsāka sarunas par operas uzvešanu arī Somijā. Operas komponiste Anna Ķirse savukārt nāca ar iniciatīvu, ka viņa varētu sarakstīt jaunu operu, un tā arī tagad tapusi „Koku opera. Vējgāzes”, kas sarakstīta nu jau astoņiem instrumentālistiem un astoņiem dziedātājiem. Jaunās operas libreta pamatā ir vācu meža zinātnieka Pētera Volēbena grāmata „Koku slepenā dzīve”, kurā autors atklāj dažādu pārsteidzošus veidus, kā mežs aug un attīstās un kā koki savstarpēji sazinās. Šāds skatu punkts ļoti tuvs arī Annai Ķirsei, kura ar dabu, jo īpaši mežu, vienmēr sajutusi ļoti ciešu saikni. "Vēl viena tēma, kas mani iedvesmoja, bija tas, ka koki dzīvo pilnīgi citā laika zonā nekā cilvēki. Piemēram, viens no vecākajiem kokiem pasaulē ir egle Zviedrijā, kura ir vairāk nekā 9500 gadus veca. Tāds neaptverams vispār skaitlis. Un tas mani rosina domāt par mūžību, bezgalību, pārlaicīgumu. Tad, protams, arī par to daudzveidību. Jo it kā ienākot mežā, mums tas šķiet mierīgs, bet ja mēs pietuvināmies vai tāds „zoom in” notiek, tad tur čum un mudž – tāds labs teiciens latviešiem – čum un mudž no dzīvības," saka komponiste. Par visām minētajām tēmām Anna Ķirse tad arī runā savā mūzikas valodā un dara to ļoti jūtīgi un trāpīgi – ir pārliecināts diriģents Artūrs Gailis, kas ir viens no operas iestudējuma radošās komandas. „Šī mūzika ir vizuālas ainiņas raisoša. Tā ataino koka stumbra, sēnīšu vai kādu citu dabas brīnumu savstarpējo komunikāciju. Manuprāt, tā vispār ir viena ļoti maģiska tēma. Daba ir brīnumaina, un, manuprāt, Annai ir ļoti labi izdevies to atainot mūzikā,” uzskata Artūrs Gailis. Operas iestudējumu veido plaša un spēcīga Latvijas mākslinieku komanda. Viņu vidū ir astoņi Latvijas Radio kora dziedātāji un astoņi spoži instrumentālisti, libretists Andris Kalnozols, režisors Matīss Budovskis, arhitekts Austris Mailītis, mākslinieks Andris Eglītis, tērpu mākslinieki „Mareunrol’s” un vēl citi. Daļa no komandas jau vairākkārt bijusi izlūkos uz vietu Somijā, kur izrāde notiks, jo vietai ir ļoti svarīga nozīme visā izrādes norisē un skanējumā. "Mēs ar libretistu, kad bijām tajā vietā, mums abiem uzmetās zosāda, to mēs tulkojām kā labu zīmi,” atklāj Anna Ķirse. Maģiskā vieta atrodas Somijas Hirvensalmu un Kajānu reģionā, kur sastopami ļoti seni meži. Opera sāksies ar to, ka skatītāji aptuveni 15 minūtes pa šo senatnīgo mežu ies uz operas norises vietu, kas savukārt būs kailcirtē, vietas izvēle bijusi pašu projekta veidotāju ziņā. „Meži, kas tiešām ir atstāti neskarti, tur var redzēt ļoti daudz nokritušu koku, kas jau ir nokrituši simtiem gadu un neviens tos neizvāc. Tāds ļoti dabisks tas mežs. Izrāde sāksies ar to, ka skatītāji pa šo mežu aptuveni 15-20 minūtes nāks līdz izrādes vietai. Pati izrāde notiks kailcirtē. Un tas, kas mani šeit īpaši uzrunāja, bija koku vizuālais izskats. Koki ir līdz pusei nokaltuši, bet otra puse ir zaļa. Tāds ļoti mistisks skats," skaidro Ķirse. "Pateicīga šī vieta ir arī pakalna dēļ, kas atrodas netālu, padarot šo vietu par dabisku amfiteātri. Skatītāji sēdēs tādā kā paaugstinājumā un lūkosies no augšas." Arhitekts Austris Mailītis ar savu komandu operas norises vietā veido dabas koncertzāli, kas organiski iekļausies vidē un būs bioloģiski sairstoša, ar laiku atkal pārtaps mežā. Par praktisko aspektu, veidojot tērpus, padomājuši arī mākslinieki no „Mareunrol’s”. „Somijas mežos tajā laikā ir daudz moskītu. Un tērpu mākslinieki iestrādā tādus kā tīklus tērpos, iedvesmojoties no bitenieku maskām un cepurēm,” atklāj komponiste. Līdzīgi kā Annas Ķirses „Koku operas” pirmajā daļā arī šoreiz mūziķi neiztiks tikai ar meistarīgu muzicēšanu. Diriģentam Artūram Gailim jau pirmajā reizē vajadzēja pārvarēt bailes no augstuma, lai diriģētu no sarga būdiņas jumta, bet daži dziedātāji muzicēja no vēl lielāka augstuma, uzrāpušies kokos. Līdzīgi būs arī šoreiz, ne velti projektā iesaistīti arī alpīnisti. „Mums pat viens dziedātājs dziedās, atrodoties starp diviem kokiem gaisā. Man Anna gan sola, ka man nevajadzēs atrasties augstāk par 48 metriem ( smejas ). Visu šo tehnisko nianšu dēļ mēs uz Somiju dosimies jau laicīgi, jo tas pieprasa visu rūpīgi izstrādāt turpat uz vietas," - tā Artūrs Gailis. Annas Ķirses brīvdabas operas „Koku opera. Vējgāzes” pasaules pirmatskaņojums Somijā notiks 17. un 18. augustā. Plānots to izrādīt arī citos Eiropas mežos, bet, vai opera atceļos arī uz Latviju, grūti prognozēt, jo projekta izrādīšana ir dārgs pasākums, kam vajadzīgs vērā ņemams finansiālais atbalsts.…

Kultūras rīts

1
Pasniegs pirmo Līvijas Akurāteres balvu par sasniegumiem amatierteātru nozarē 5:12

vor 6 years5:12

5:12

XIV Latvijas amatierteātru salidojuma laikā 20. jūlijā Alūksnē pirmo reizi tiks pasniegta Līvijas Akurāteres balva. Balvu izveidojis Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC), uzskatot, ka arī amatierteātri ir pelnījuši savu īpašo apbalvojumu, līdzīgu tam, ar kādu Dziesmu un deju svētku skatēs sumina labākos korus un deju kolektīvus. Apbalvojumu turpmāk piešķirs reizi piecos gados, un balvas laureāts saņems diplomu un naudas prēmiju. Balvai dots teātra zinātnieces Līvijas Akurāteres vārds, jo amatierteātru kustība vienmēr bijusi viņas interešu lokā, neviens vērā ņemams šīs nozares pasākums nav bijis iedomājams bez viņas mīlestības pilnās klātbūtnes. „Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Teātra fakultāte, studijas un vispār profesionālie teātri nevar piepulcēt visus mūsu tautā esošos talantus. Vienmēr paliek kādi talanti vēl pāri, un tad ir jauki viņus redzēt," - tā Līvija Akurātere savā 70. jubilejas raidījumā Latvijas Radio pamatoja savu īpašo interesi par amatierteātriem, piebilstot, ka tie viņai paver arī daudz plašāku skatu uz visu Latviju kopumā: Līvija Akurātere: „Man jau nav tādas īstas saiknes nevienā vietā ar lauku dzīvi vai tamlīdzīgi, bet tad es jūtu, ka es dzīvoju tādu kopīgu dzīvi ar ļoti daudziem cilvēkiem." Vairākus gadu desmitus Līvija Akurātere skatījās un vērtēja neskaitāmus amatierteātru iestudējumus dažāda līmeņa skatēs un festivālos. Dāsni dalījās ar teātra spēlētājiem arī savās zināšanās, un tādējādi iemantoja lielu cieņu no amatierkolektīvu kuplās saimes. Šai saistībā apbalvojumu gluži likumsakarīgi bija nosaukt viņas vārdā – atzīst Nacionālā kultūras centra amatierteātru eksperte Dace Vilne. „Līvija Akurātere ļoti mīlēja amatierteātrus. Viņa visiem atrada ko labu pateikt un, arī ja viņa kritizēja, viņa prata to tā pateikt, ka tas neaizvainoja," saka Dace Vilne. "Turklāt, ņemot vērā to, ka viņa nebija nekāda sirmmāmiņa, mīļmāmiņa. Viņa bija diezgan šerpa un viņa varēja asi pateikt, bet tas bija ar mīlestību sacīts." Balvu, kas nes Līvijas Akurāteres vārdu, turpmāk piešķirs reizi piecos gados, un balvas laureāts saņems Goda diplomu un naudas prēmiju 1300 eiro apmērā. Līdz šim šāda īpaša novērtējuma amatierteātru nozarē nav bijis, ja neskaita dāvanu karti 100 eiro apmērā, ko saņem kolektīvs, kas uzvar skatē un kas dod iespēju tam apmeklēt kādu profesionālā teātra izrādi. „Man tā ideja radās tādēļ, ka man šķita, ka arī amatierteātrim ir vajadzīga kāda lielāka balva, jo koriem, deju kolektīviem reizi piecos gados, kad ir koru kari un lielās Dziesmu svētku skates, ir šīs naudas balvas," turpina Dace Vilne. "Un tad man ienāca prātā, ka amatierteātri arī būtu pelnījuši šādu novērtējumu. Tie 1000 eiro, ja kolektīvs prātīgi dzīvo, ir nauda diviem vai trim jauniestudējumiem." Jaundibinātajai balvai pirmajā reizē pieteikti četri teātri – Ausekļa Limbažu teātris, Ogres Tautas teātris, Staiceles amatierteātris „Fabrika” un Jūrmalas teātris. Dace Vilne neslēpj – bijusi pārsteigta, ka pieteicēju atsaucība pirmajā reizē bijusi tik maza. Tomēr izraudzīties vienu arī no šiem četriem lieliskajiem teātriem ekspertu komisijai nav nācies viegli. Interesanti, ka Līvijas Akurāteres devumu novērtē arī latviešu teātri ārpus dzimtenes, proti, nedaudz vairāk kā pirms gada Lielbritānijā tika nodibināts Birmingemas Mazais teātris, kas arī nosaukts Līvijas Akurāteres vārdā. Teātra režisors Ingmārs Čaklais sociālajos tīklos dalījies ar Līvijas Akurāteres meitas Ievas Akurateres šai saistībā teikto: „Tā kā mamma vienmēr „lidoja” teātra pasaulē, viņa vienmēr uzskatīja, ka teātris ir paralēlā realitāte, un priekš viņas tā bija svarīgākā realitāte, svarīgāka nekā šī, tad es vienkārši saprotu, ka visur, kur dzimst mīlestības pilns teātris, varbūt 85% ir mammas kaut kāds mājiens klāt, mājiens ar mammas cepurīti.". Līvija Akurātere savulaik pasniedza lekcijas arī pasaules modernā teātra vēsturē. Kad radio intervijā viņai vaicāja, vai viņu nenomāc tas, ka mums tomēr ir tik reta iespēja pasaules izcilākās izrādes redzēt klātienē, Līvija Akurātere atbildēja: „Varbūt ka manas debesis ir tieši šeit… Man nemaz nav tik liela zinātkāre redzēt, teiksim, pēdējo Pītera Bruka vai Roberta Vilsona izrādi, bet man ir ārkārtīgi liela zinātkāre redzēt, kur virzīsies šeit latviešu dramaturģija, latviešu teātris. Te varbūt ir manas debesis." Pirmo Līvijas Akurāteres balvu par izciliem sasniegumiem amatierteātru nozarē pasniegs sestdien Alūksnē, kur visu šo nedēļas nogali risināsies XIV Latvijas amatierteātru salidojums. Sestdien notiks svētku gājiens pa pilsētas ielām, pēc kura dalībnieki pulcēsies Pilssalas estrādē, kur arī notiks balvas laureāta paziņošana.…

Kultūras rīts

1
Pirts mīlestība Gitas Šmites izstādē «Pirtsmāksla» 2:26

vor 7 years2:26

2:26

„Tā ir vieta, kur ķermenis un dvēsele dzied” – šādus vārdus pirtij velta gleznotāja Gita Šmite. Pirts tēma jau ilgāku laiku ir viens no viņas glezniecības stūrakmeņiem. Nu gleznām līdzās stājusies arī tērpu kolekcija – no lina darināti pirts mētelīši, iedvesmoti no Latvijas dabas. Gan gleznas, gan jauno tērpu kolekciju no nākamās nedēļas varēs aplūkot izstādē „Pirtsmāksla” galerijā „Istaba”. Nozīmīga kolekcijas sastāvdaļa būs arī cepuru meistares Daces Rudzītes cepures dažādu zvēru veidolā. Gitas Šmites viesojos mājās īsi pirms došanās uz izstādi vienkopus apskatāmi viņas darbi. Gan dažādu pirts noskaņu piepildītās gleznas, gan absolūtais jaunums – no lina darinātie pirts mētelīši. Tie sakarināti dažādās dzīvokļa vietās un līdzās tiem Gita izvietojusi Daces Rudzītes darinātās cepures dažādu dzīvnieku veidolā. Tās ar mētelīšiem veido ļoti interesantu un bieži vien siltu smaidu raisošu saspēli: „Tā pirts lieta mani interesē jau gadus 20. Viss sākās ar to, ka es nokļuvu vienkārši pie Gaiziņa vienā pirtiņā, kur saimnieki bija radījuši to sajūtu, kas pilnīgi pārņēma savā varā, tur bija visas slotas, zāles un atmosfēra”. Tā Gita Šmite sāk stāstu par savu nu jau ilgstošo pirts mīlestību, kas dod iedvesmu arī mākslai. Pieredze omulīgajā Gaiziņa pirtiņā bijusi liktenīga, turpmāk tieši lauku pirtiņa sagaidīti visi Jaunie gadi, mēģinot pēc iespējas organiskāk sadzīvot ar apkārtējo dabu: ''Kārām eglē burkānus un zvēriem visu kaut ko, un es biju uzlikusi kaut kādas tur vāveru austiņas uz fikso, bet vīram bija no priežu mizas tāds putna knābis. Kaut kā tā organiski sanāca, ka mēs tā maskojāmies tieši Jaungada naktī”. Jaukās atmiņas par laiku pirms 20 gadiem Gitā pēkšņi ļoti spēcīgi uzjundījās pagājušajā gadā, kad viņa veikaliņā „Latvju lietas” ieraudzīja kraukļa vai kovārņa cepuri, ko darinājusi cepuru meistare no Lubānas – Dace Rudzīte: „Es sapratu, ka tas ir tas pats, ko mēs pirms 20 gadiem bijām uztaisījuši no priežu mizas, un es vienkārši nevarēju viņu palaist vaļā. Nākošais, ko es ieraudzīju, bija pele, kas ar mani pilnīgi „runāja”, un arī bez viņas es nevarēju aiziet mājās, un tad es vienkārši meklēju rokās Daci, kas taisa tās cepures”. Līdzās kraukļa un peles cepurei Dace Rudzīte sadarbībā ar Gitu Šmiti radījusi arī cepures vāveres, āpša, vilka, kazas, kurmja, bebra un vēl citu zvēru veidolā. Daļa tapuši pēc Gitas veidotām skicēm, jo ar dažiem zvēriem lauku mājās viņai izveidojies īpaši ciešs kontakts. Tieši tāpat no dabas iedvesmota arī Gitas Šmites pirts mētelīšu kolekcija, kas veido saspēli ar cepurēm, viens no impulsiem tai bijis bieži vien vīra pēc pirts uzdotais jautājums: „Pēc pirts viņš saka – aizmirsu kreklu. Nu kad tad tu man uzdosi to balto kreklu? Tad es sapratu, ka tiešām – pietrūkst tā pirts halātiņa, ar ko aiziet no pirts uz māju. Lai nav visas savas drēbes jāģērbj atpakaļ, ja nu uzreiz pēc pirts neiet gulēt”. Tautasdziesmu iespaidā Gita gan nolēmusi savu kolekciju dēvēt nevis par pirts halātiem, bet pirts mētelīšiem un šis nosaukums kontekstā ar tautasdziesmu vēstījumu veido arī izstādes ideju: „Tautasdziesmās ļoti daudz par mētelīšiem runa. „Apklāj, Dieviņ, manu sētu ar sidraba mētelīti”. Nu tad mēs varam tikai iztēloties, kas tur ir domāts. Un augumiņš ar zeltītu mētelīti tiek apklāts. Tā ir varbūt, ka īstenībā šis viss stāsts nav par mētelīšiem, bet tas ir, kā pasargāt pašiem sevi, savus tuvākos, mīļākos cilvēkus, un kā nosargāt to, ko mēs varam iegūt pirtī – fizisko un garīgo attīrīšanos - un kā to nest tālāk, nodot no paaudzes paaudzē”. Līdzās pirts mētelīšiem un Daces Rudzītes darinātajām cepurēm izstādē būs skatāmas arī Gita Šmites gleznas ar pirts tematiku. Izstāde „Pirtsmāksla” galerijā „Istaba” būs aplūkojama no 26.februāra līdz aprīļa sākumam.…

TERRO Ant Killer Bait Stations T300B - Liquid Bait to Eliminate Ants - Bait System - 12 Count Stations for Effective Indoor Ant Control

Crayola Colored Pencils (36ct), Kids Pencil Set, Back to School Essentials, Must Have Classroom Supplies for Kids, Pre-Sharpened Coloring Book Pencils, 3+

Bounty Quick Size Paper Towels, White, 8 Family Rolls = 20 Regular Rolls

Podcasts, die es wert sind, gehört zu werden

Kultūras rīts

Kultūras rīts

Podcasts, die es wert sind, gehört zu werden

Willkommen auf Player FM!

The Let Them Theory: A Life-Changing Tool That Millions of People Can't Stop Talking About

The Let Them Theory: A Life-Changing Tool That Millions of People Can't Stop Talking About

Minecraft

Medicube Zero Pore Pads 2.0, Dual-Textured Facial Toner Pads for Exfoliation and Pore Care with 4.5% AHA Lactic Acid & 0.45% BHA Salicylic Acid, Ideal for All Skin Types, Korean Skin Care (70 units)

The Let Them Theory: A Life-Changing Tool That Millions of People Can't Stop Talking About

Kurzanleitung