Prezidentu ievēlēšanas vēsture - prezidenta amats kā politiskā tirgus sastāvdaļa

Latvijas Radio analītika

Piecas no sešām līdz šim notikušajām Valsts prezidenta vēlēšanām, ko Latvija piedzīvojosi kopš tālā 1993. gada, skaidri parāda to, ka stāsts par Valsts prezidenta ievēlēšanu vienmēr ir arī stāsts par ambīcijām, neturētiem solījumiem, cīņu par varu.

• Guntis Ulmanis: Koalīcijas vienošanās un pārsteigums
• Bez pārstiegumiem: Guntis Ulmanis amatā otro reizi un sola savienību ar Andri Šķēli
• Vaira Vīķe - Freiberga: Prezidentu ievēl ar krāsainām pildspalvām
• Neapšaubāmā Vīķes - Freibergas autoritāte izslēdz prezidenta ievēlēšanas intrigu
• Valdis Zatlers: Ievēlēts pretēji sabiedrības gribai
• Andris Bērziņš: Zatlers kļūst par pirmo nepārvēlēto prezidentu
• Prezidenta amats: Maiņas vērtība politiskajā tirgū?

Mūžīgo opozicionāru – "Saskaņas" Saeimas frakcijas līderis Jānis Urbanovičs, kurš ievēlēts visās pēc neatkarības atgūšanas ievēlētajās Saeimās un balsojis visās Valsts prezidenta vēlēšanās, bez aplinkiem saka.

"Nelaime jau ir tā, ka vienmēr, visos laikos, sākot no [Guntim] Ulmaņa līdz [Andrim] Bērziņam un tagad nezin kuram, visu laiku ir cīņa nevis par prezidentu, bet par resursiem. Par naudu, ja gribat latviskāk, un tas ir par valdību," secina Urbanovičs.

Guntis Ulmanis: Koalīcijas vienošanās un pārsteigums

Tā tas ir bijis jau kopš pirmās reizes, kopš 1993. gada, kad par pirmo pēc neatkarības atgūšanas ievēlēto Valsts prezidentu kļuva Latvijas Zemnieku savienības virzītais Guntis Ulmanis. 5. Saeimas deputāti, kas tikai dienu iepriekš ir sanākuši uz pirmo jaunievēlētā parlamenta sēdi un ievēlējuši Saeimas prezidiju, ķeras pie Valsts prezidenta ievēlēšanas. Uz šo amatu izvirzīti trīs kandidāti – Guntis Ulmanis no Latvijas Zemnieku savienības, Gunārs Meierovics no "Latvijas ceļa" (LC) un Aivars Jerumanis no Kristīgo demokrātu savienības.

Deputāti vēl nav sākuši balsot, kad Meierovics, ilggadējs Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītājs un neatkarīgās Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls, paziņo, ka vēlēšanās nepiedalīsies. "Es nākamā balsojumā iesaku deputātiem balsot par Zemnieku savienības ieteikto kandidātu. Līdz ar to, es atsaucu savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam," toreiz sacīja Meierovics.

Savas atmiņas par to laiku ir bijušajam LC Saeimas frakcijas vadītājam Andrejam Panteļejevam.

"Tā bija koalīcijas vienošanās. Toreiz bija pilnīgi skaidrs, neviens pat nedomāja, ka prezidentu var ievēlēt kā savādāk, kā vienīgi kā sastāvdaļu no koalīcijas vienošanās," teica Panteļejevs.

""Latvijas ceļam", vismaz kā mēs toreiz uztvērām, ka pamatā izpildvara atrodas valdībā, Ministru prezidents ir šīs valsts galvenā persona, kas veic attiecīgās reformas. Savukārt prezidents veic zināmas ceremoniālas funkcijas. Vienkārši bija jāizvēlas, bija jāsastāda valdība. Skaidrs, ka "zemniekiem" pašiem arī bija jāparūpējas par kaut ko un viņi parūpējās," saka agrākais LC līderis.

Zināms rūgtums gan Meierovicam par notikušo bijis. Sarūgtināts Saeimas namu pametis arī Kristīgo demokrātu savienības kandidāts Jerumanis, kura atbalstītāju balsis balsošanas trešajā kārtā tikušas Guntim Ulmanim.

Kādreizējā 5. un 6. Saeimas deputāte, politoloģe Ilga Kreituse atminas, ka Ulmaņa ievēlēšana vismaz daļai deputātu nākusi kā pārsteigums.

"Visi bija pārliecināti, ka Ulmaņa kungu neievēlēs. Viņu ievēlēt nebija iespējams, jo bija 48 balsis. Un pēkšņi, tad, kad deputātiem jau bija izdalītas jauno kandidātu biogrāfijas, ienāca balsu skaitīšanas komisija un paziņoja, ka ir savākts atbilstošais 53 balsu skaits," norāda Kreituse.

Tieši trūkstošās piecas balsis arī bija tās, par kurām, Panteļejeva vārdiem runājot, bija jāparūpējas Latvijas Zemnieku savienībai. Jerumanis vēlāk privātās sarunās atklājis, ka Ulmanis, apmaiņā pret Kristīgo demokrātu savienības deputātu balsīm, viņam solījis vēstnieka vietu Vatikānā. Šis solījums netika izpildīts.

Bez pārsteigumiem: Guntis Ulmanis amatā otro reizi un sola savienību ar Andri Šķēli

1996. gads. Valsts prezidentu izraugās 6. Saeima. It kā viss ir skaidrs – Valsts prezidenta amatā uz otro pilnvaru termiņu jāievēl Ulmani. Sarūpēt pārvēlēšanai nepieciešamās balsis palīdz tolaik bezpartejiskais premjers Andris Šķēle. Viņu valdības vadītāja amatam Ulmanis nominēja pēc tam, kad bija izgāzušies "tēvzemieša" Māra Grīnblata un Demokrātiskās partijas "Saimnieks" līdera Ziedoņa Čevera centieni sastādīt valdību. Tomēr bez intrigas neiztiek – Valsts prezidenta amatam kopumā tiek izvirzīti četri kandidāti – ar Ulmani konkurē Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse, Imants Liepa un Alfrēds Rubiks. Visizaicinošākā ir Kreituses "priekšvēlēšanu kampaņa" – viņas dzīvesbiedrs, toreizējais finanšu ministrs Aivars Kreituss pat izveido fondu "Ilga Kreituse – Latvijas prezidente", kura mērķis ir panākt Kreituses ievēlēšanu prezidenta amatā.

"Mazliet avantūrisks raksturs man varbūt šajā ziņā bija. Bet, zinot, ka praktiski gandrīz vai nereāli ir iegūt šo vietu, metu šo izaicinājumu, lai parādās vismaz vēl kāda kandidatūra, par kuru var runāt," tagad atzīst Kreituse.

Ulmanis 1996. gadā saņēma 53 balsis, bet Kreituse – 25. Demokrātiskajai partijai "Saimnieks", kas viņu izvirzīja, bija tikai 18 deputātu vietas. Panteļejevs tagad saka, ka Ulmaņa konkurentu izredzes jau sākotnēji bijušas pavisam niecīgas. "Tur bija tāda spēlēšanās. Taču visiem tāpat bija skaidrs, ka Ulmanis būs uz otro termiņu, jo nav jau alternatīvas un nav arī jēgas to alternatīvu meklēt. Ja arī kāds kādam kaut ko solīja, tad tas tā īsti nopietni nebija, jo tādas īstas alternatīvas jau nebija. Visiem bija izdevīgi, ka Ulmanim ir otrais termiņš un viņš arī bija," atminas Panteļejevs.

Pats Ulmanis gan pēc balsojuma nemaz neslēpj, ka turpmāk darbosies rokrokā ar premjerministru Šķēli.

"Vēsture vienmēr atceras posmus lielākā laika griezumā, un atcerēsies, pieņemsim, Ulmaņa un Šķēles darbības posmu. Mums abiem ir jādomā, ko mēs atstāsim savai zemei savā darbības posmā," pauda nule kā amatā pārvēlētais prezidents.

Vēlākais Šķēles domubiedrs Gundars Bērziņš gan vēl arvien apgalvo, ka Ulmaņa galvenais trumpis, kandidējot uz otro pilnvaru termiņu, bijusi prognozējamība. "Politiķiem tomēr ir vēlme arī pēc kaut kādas prognozējamības, stabilitātes. Ulmanis bija pietiekami prognozējams," uzsver Bērziņš. "Tāda neprognozējamība, sevišķi sarežģītās situācijās, ir tas, kas iedod tādu handikapu varbūt kādam citam cilvēkam, kurš ir prognozējams un no kura nevar gaidīt kaut kādus neprognozējamus iznākumus," skaidro savulaik ietekmīgais Tautas partijas biedrs.

Vaira Vīķe - Freiberga: Prezidentu ievēl ar krāsainām pildspalvām

Visasākā cīņa par Valsts prezidenta krēslu izvērtās 1999. gadā, kad prezidentu vēlēja 7. Saeima. Paši prezidenta amata kandidāti gan šajā cīņā nemaz tā īsti neiesaistījās. Toties politiskās partijas Valsts prezidenta ievēlēšanu uztvēra kā iespēju "ierādīt īsto vietu" saviem konkurentiem.

1999. gada 17. jūnijs. Uz Valsts prezidenta amatu pretendē pieci kandidāti – Vaira Paegle, Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls, Arnis Kalniņš un Jānis Priedkalns. Bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs tagad atklāti atzīst – pirmās piecas prezidenta vēlēšanu kārtas bijusi vien "spēle". "Ar tiem saviem kandidātiem tā bija tāda vispārējās spēles daļa. Es tur neredzu neko ļaunprātīgu," pauž Bojārs.

Bojārs neslēpj, ka Vairu Vīķi-Freibergu, kuras kandidatūra prezidenta amatam tika izvirzīta tikai pēc piektās vēlēšanu kārtas, uzrunājis jau agrāk. To zinājis arī Kalniņš, kuru sociāldemokrāti izvirzīja vēl pirms Vīķes-Freibergas. Par atbalstu Vīķes-Freibergas kandidatūrai sociāldemokrāti jau bija vienojušies ar "tēvzemiešiem".

"Es pa priekšu aizgāju pie "tēvzemiešiem", pie Grīnblata aprunāties par ideju: "Klausies, tavējo neievēlēs, manējo neievēlēs, un Šķēles kandidātu vēl ne tik neievēlēs, un "Latvijas ceļa" arī nē. Tāpēc var būt runa tikai par neatkarīgu kandidātu, ko mēs varam sameklēt, kurš nav ne no vienas partijas un kas būs ļoti atbilstošs." Grīnblats man teica, ka pats jau ir runājis par Vairu Vīķi-Freibergu," atceras Bojārs.

"Tāpēc es aizgāju vēl pie Šķēles, tas bija jau vēlēšanu dienā, tikai rīta pusē. Sazvanījos, tikāmies ar viņu, turpat ātri uz ielas sarunājām. Šķēlem ļoti ātri pieleca, ka tā tas būs, ka nevienu neievēlēs…un viņš bija ļoti ieinteresēts iespert "Latvijas ceļam" pa "piekto punktu", uzsver Bojārs.

Panteļejevs teic, ka tolaik valdošajai partijai jau ātri kļuvis skaidrs, ka tās virzītajam kandidātam praktiski nav izredžu. Tomēr pēc tam, kad Gorbunovs no tālākās cīņas bija izslēgts, LC Valsts prezidenta amatam virzīja Valdi Birkavu. "Es necerēju, bet es nevaru teikt, ka visi necerēja. Kāds jau kaut ko mēģināja un kaut ko darīja. Bet diezgan individuāli un haotiski, pa cik tas bija tā diezgan ātri, negaidīti un neorganizēti," atzīmēja Panteļejevs. "Bet man personiski diezgan ātri tā aritmētika jau palika skaidra pēc visa Gorbunova, ka tur, acīmredzot, diez vai mēs varētu ietekmēt tos faktorus, kas tur notiek," pauž politiķis.

Vēlāk atklātībā nonāca informācija, ka, cenšoties ietekmēt sociāldemokrātus, "Latvijas ceļa" politiķi draudējuši atsaukt Gundaru Bojāru no Saeimas prezidija, bet uzņēmējs Uldis Kokins solījis sociāldemokrātiem 75 000 latu par atbalstu "Latvijas ceļa" kandidātam.

1999. gada Valsts prezidenta vēlēšanas vēsturē iegājušas arī ar krāsainajām pildspalvām – lai pārliecinātos, ka visi politiskie spēki, kas solījuši atbalstu Vīķei-Freibergai, tur savus solījumus. Katras viņu atbalstošās frakcijas deputātiem vēlēšanu biļeteni bija jāaizpilda ar atšķirīgas krāsas pildspalvu. Juris Bojārs gan atminas, ka, neraugoties uz šo "viltību", divi sociāldemokrātu deputāti tomēr nav nobalsojuši par Vīķes-Freibergas kandidatūru.

Neapšaubāmā Vīķes - Freibergas autoritāte izslēdz prezidenta vēlēšanu intrigu

Toties 2003. gadā, kad Valsts prezidentu vēlēja 8. Saeima, intrigas nebija vispār. Savā pirmajā pilnvaru termiņā Vīķe-Freiberga bija iemantojusi tik lielu popularitāti, ka neviena partija pat neuzdrošinājās izvirzīt vēl kādu Valsts prezidenta amata kandidātu.

"Ja būtu normāla situācija, kur varētu būt nopietna konkurence, tad nopietni cilvēki – ar kuriem mēs runājām – varētu piedalīties [Valsts prezidenta vēlēšanās]. Bet diemžēl viņi redzēja, ka nekādas cīņas nebūs – būt tikai, teiksim tā, teātra izrāde," pēc balsojuma teica opozīcijā esošās "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāts Juris Sokolovskis. Vīķe-Freiberga uz otro pilnvaru tika ievēlēta ar 88 deputātu balsīm jau pirmajā vēlēšanu kārtā.

"Protams, Vaira Vīķe-Freiberga kā personība ļoti daudz cilvēkiem izmainīja. Es domāju, tieši pateicoties Vairai Vīķei-Freibergai lielā mērā, pašlaik ap prezidenta vēlēšanām notiek tas, kas notiek," vērtē Panteļejevs. "Bet principā es aizvien pieturos pie tā, ka prezidenta postenis ir ļoti pieticīgs postenis Latvijā, parlamentārā republikā. Un arī ārpolitiku nosaka valdība un Saeimas vairākums, nevis prezidents," viņš uzreiz piebilst.

Valdis Zatlers: Ievēlēts pretēji sabiedrības gribai

Tuvojoties Vīķes-Freibergas otrā pilnvaru termiņa beigām, Saeimā pārstāvētie politiķi jau savlaicīgi sāka lūkoties pēc Valsts prezidenta amata kandidātiem. "Latvijas Pirmā partija"/Latvijas ceļš apsvēra iespēju šim amatam virzīt Kārinu Pētersoni, bet valdošā Tautas partija, kurai sākotnēji bija pat vairāki prezidenta amata kandidāti, vispirms par savu kandidātu nosauca diplomātu Māri Riekstiņu. Tomēr līdz oficiālai nominācijai viņš netika. "Par Riekstiņu tajā brīdī pilnīgi nekādu iespēju nebija. Jo pārējie bija kategoriski, uzskatīja, ka ļoti vienas partijas ietekme pieaugs," atceras Gundars Bērziņš. "Tur vienkārši nebija variantu, tad variants ir tāds, ka tur nevari ievēlēt prezidentu. Tad ir jāiet ar izslēgšanas variantu. No tiem kandidātiem bija pietiekami liels skaits inteliģences, bet pa vienam atkrita. Kāds nevēlas, kādam nevar vienoties, ka būs atbalsts pietiekams, lai ievēlētu," saka Bērziņš.

Tādēļ valdošā koalīcija, ko veidoja Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība un "Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš", vienojās par politiski neitrālu kandidātu – ārstu Valdi Zatleru. Malā nestāvēja arī opozīcija – "Jaunais laiks" Valsts prezidenta amatam izvirzīja bijušo ārlietu ministri Sandru Kalnieti, bet "Saskaņa" – bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu. "Ne mēs izdomājām, bet pie mums griezās sabiedrībā ievērojami, pazīstami cilvēki. Es nezinu, vai viņi gribētu, lai es par viņiem runāju. Un viņi jautāja: "Kāpēc jūs nevirzāt?" Un es sāku domāt: "Bet pagaid’, nu tiešām, kāpēc ne?"" atminas "Saskaņas" Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Uzreiz gan bijis skaidrs, ka Endziņa izredzes, neraugoties uz viņa popularitāti sabiedrībā, nav īpaši lielas. "Jau tas vien, ka viņš ir mūsu kandidāts, mazina viņa izredzes. Savukārt, ja tas ir Aivars Endziņš, tas atkal pavairo jebkurai partijai iespēju būt ar vērā ņemamām izredzēm," norāda Urbanovičs.

Endziņa izredzes gan šķietami vairoja fakts, ka par labu viņam savu kandidatūru atsauca Sandra Kalniete. "Vakar vakarā, kad "Saskaņas centrs" izvirzīja Aivaru Endziņu, es sapratu, ka beidzot ir īsta alternatīva. Jo mani izvirza partija. Tās ēna pār mani klājas," sacīja Kalniete. "Par Zatlera kunga politisko neitralitāti es stipri šaubos. Turpretim Aivars Endziņš Satversmes tiesas priekšsēdētāja amatā ir parādījis, ka viņš patiešām ir politiski neitrāls," viņa uzsvēra.

31. maijā, dienā, kad 9. Saeima vēlēja Valsts prezidentu, atmosfēra parlamentā bija samērā mierīga – valdošā koalīcija bija nodrošinājusies, ka prezidenta ievēlēšanai balsu pietiek jau pirmajā kārtā.

Toties pie Saeimas nama, kur bija pulcējušies gan Zatlera, gan Endziņa atbalstītāji, virmoja kaislības un bija dzirdama izsvilpšana.

Andris Bērziņš: Zatlers kļūst par pirmo nepārvēlēto prezidentu

Grūti pateikt, vai 2007. gadā piedzīvotā izsvilpšana spēlēja kādu lomu tajā, ka 2011. gadā Zatlers kļuva par pirmo prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas, kurš netiek pārvēlēts uz otru pilnvaru termiņu. Tolaik valdošās "Vienotība" politiķis Dzintars Zaķis ir pārliecināts, ka Zatleram "iegriezusi" nespēja kļūt par tautā mīlētu politiķi. "Ja prezidents ir tautā mīlēts, populārs, spiediens no sabiedrības uz politiķiem ir tik liels, ka ir grūti vispār atvērt diskusiju par citu kandidātu. Un Zatlera gadījums tas nav, un arī Bērziņa gadījums tas nav," uzsver Zaķis.

Turklāt Zatlers esot pārlieku centies spēlēt aktīvu lomu iekšpolitikā. "Pirmais, kas man nāk prātā, tomēr, ka Zatlers tomēr mēģināja būt politiķis. Viņš mēģināja spodrināt savu tēlu, politiķa mundieri, un tas nebija īsti pareizi. Mundieri ir jāspodrina Satversmē paredzētajā veidā, perfekti pozicionējoties dažādos veidos, bet starptautiskā arēnā," Zatlera darbu vērtēja Zaķis.

Sākotnēji Zatlera izredzes uz pārvēlēšanu šķita gana labas. Lai arī valdošā koalīcija nespēja vienoties par vienotu atbalstu viņa pārvēlēšanai un valdošā partiju apvienība "Vienotība" pat bija izveidojusi savu darba grupu potenciālo kandidātu uzrunāšanai, pēc neilgām pārdomām "Vienotība" tomēr pauda atbalstu Zatleram. Atbalstu solīja opozīcijā esošā apvienība "Par labu Latviju" un daļa Zaļo un zemnieku savienības deputātu, taču negaidīti savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam pieteica Zaļo un zemnieku deputāts Andris Bērziņš. Vai Zatlera likteni izšķīra lēmums atlaist 10. Saeimu? Tieši pēc tā savu solījumu atbalstīt Zatlera pārvēlēšanu atsauca "Par labu Latviju". Zaķis šai versijai nepiekrīt. "Tādas nolemtības nebija. Nebija skaidrs, ka ne pie kādiem apstākļiem nebūs Zatlers par prezidentu. Man atmiņā stāv, ka tur arī bija diezgan liela varbūtība, ka var būt gan tā, gan šā. Neviens nekādas pildspalvu krāsas nemainīja, speciāli nekā nemēģināja saskaitīt balsis ar kaut kādām mazdemokrātiskām metodēm," saka Zaķis. "Man, šķiet, ka tā neskaidrība valdīja diezgan ilgi. Arī pēc tam, kad daudzi bija visai skaļi un ne īpaši glaimojoši izteikušies par rīkojumu Nr. 2, neskaidrība par Zatlera ievēlēšanu vai neievēlēšanu palika. Manuprāt, arī sēžu zālē nebija īstas skaidrības," saka deputāts

Urbanovičs vēl tagad apgalvo, ka "Saskaņas" deputātu balsis 2011. gadā šķīrušās. "Mums bija [deputāti, kas iestājās] cieti par Zatleru un mums bija [deputāti, kas iestājaš] cieti pret Zatleru. Mēs pāris reizes mēģinājām atrast kādu kopsaucēju, bet tas kopsaucējs varēja būt vēl sliktāks – pret visiem. Tādu mēs varējām dabūt. Bet toreiz bija riski, ka abiem pretendentiem – gan Zatleram, gan Bērziņam – paejot nost, var parādīties, kā tagad runā, tas "zaķis" vai "trusis" no cilindra. Un tur bija versijas, kuras bija biedējošas," saka Urbanovičs.

No Urbanoviča teiktā noprotams, ka daļa politiķu vēl arvien tic versijai, ka patiesībā 2011. gadā par prezidentu nebija plānots ievēlēt nedz Zatleru, nedz Bērziņu. Daļēji tai piekrīt arī Zaķis. "Rezultāta atskaņošanas brīdī pārsteigtu seju bija daudz. Tur nebija miers sirdī, ka viss jau ir saskaitīts, viss ir skaidrs, balsu pietiek. Tā nebija. Pārsteigtu seju bija daudz arī pašu "zaļzemnieku" rindās," atceras Zaķis.

Lai vai kā, 2011. gada 2. jūnija pēcpusdienā Bērziņš ar 53 balsīm tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Ņemot vērā to, ka Zatlers tobrīd jau bija ierosinājis tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, vairākus mēnešus tieši Bērziņam bija tiesības sasaukt parlamenta sēdes un noteikt to darba kārtību.

Prezidenta amats: Maiņas vērtība politiskajā tirgū?

Formāli Valsts prezidents ir augstākā amatpersona valstī. Tomēr līdzšinējā prezidentu ievēlēšanas vēsture liecina, ka pārsvarā gadījumu vienošanās par to, kurš būs Valsts prezidents, ir daļa no tā, ko dēvē par politisko tirgu.

"Maiņas monēta? Tas uzreiz tā nesmuki skan – maiņas monēta. Viņš ir bijis, teiksim tā, sarunu objekts plašākā sarunu kontekstā," prezidenta amata nozīmi vērtē Panteļejevs. "Es tā to nosauktu. Es nelietotu vārdu "monēta", lai kādu nenonicinātu, bet, jā, vienmēr kaut kādas plašākas sarunas šaurāka sastāvdaļa," atzīmēja Panteļejevs.

Tomēr vēsture arī liecina, ka ir iespējami izņēmumi, bet tikai tad, ja prezidenta amata kandidātam piemīt spēcīga harizma un autoritāte sabiedrībā.